Māris Antonevičs: Ne labot, ne mainīt…. 5
Laimdota Straujuma apstiprinājusi, ka piekrīt būt partijas “Vienotība” premjera amata kandidāte arī pēc 12. Saeimas vēlēšanām. Paziņojums acīmredzot ir mērķtiecīgi gatavots un sakrīt ar plašām Straujumas kundzes intervijām vairākos medijos. Lai gan teiciens “zirgus uz pārmijas nemaina” politikā netiek dzelžaini ievērots, līderu maiņu paskaidrot būtu sarežģītāk nekā to, ka “jāturpina iesāktais kurss”. Kā “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa teikusi intervijā “Latvijas Avīzei”: “Šobrīd mums ir ļoti labi strādājoša Ministru prezidente. Viņai ir augsts novērtējums sabiedrībā. Mehānismus, kas strādā, nemēdz izjaukt, ne no šā, ne no tā labot vai mainīt.” Nav šaubu, ka partija ir pasūtījusi arī pētījumus, kas parādījuši, ka no “iekšējiem resursiem” pašreizējo valdības vadītāju īsti nav ar ko aizstāt – visiem pārējiem reitingi ir zemāki, bet tie, kuriem varētu būt līdzvērtīgi vai augstāki, ir izvēlējušies karjeru Briselē. Un tomēr rodas jautājums – vai tiešām pašreizējais valdības modelis un tā īstenotā politika ir labākais, ko sabiedrība šobrīd varētu vēlēties. Un, ja ne, tad kādas izmaiņas “Vienotība” piedāvā?
Pašreizējam Ministru kabinetam lielā mērā ir pagaidu raksturs, par ko liecina tas, ka vairāki nopietni darbi faktiski nav sākti (piemēram, sagatavošanās 2018. gadā iecerētajai krievvalodīgo skolu pārejai uz mācībām valsts valodā), daži strīdīgi jautājumi ir atlikti (elektroenerģijas tirgus “atvēršana”), tāpat kā vairākas būtiskas izšķiršanās (kā samērot budžeta ienākumus ar pieaugošajām vajadzībām, nemainot nodokļu politiku). Tie, protams, nav vienīgie, kas nākotnē būs jārisina.
Premjera kandidāta nosaukšana pirms vēlēšanām Latvijā nav obligāts priekšnoteikums. Neviens likums to neparedz, vēl vairāk – strikti ņemot, partijām tas pat netiek prasīts. Saskaņā ar Satversmi Ministru prezidenta kandidātu nosauc Valsts prezidents. Viņš, protams, var rīkot “konsultācijas” un ņemt vērā partiju viedokļus, bet var arī to nedarīt. Ne tik sen prezidents Andris Bērziņš nodemonstrēja, kā tas darbojas, “izbrāķējot” trīs “Vienotības” piedāvātos kandidātus, Arti Pabriku pat divreiz. Tomēr tradīcija izvirzīt savu premjera kandidātu ir izveidojusies, un tas palīdz partijai pozicionēties. Tagad skaidrs – “Vienotība” ir pateikusi, ka tā ir ieinteresēta saglabāt pašreizējo situāciju un cer, ka vēlētāji šo cerību atbalstīs. Bet, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība vairs nestāsta, ka tās premjera kandidāts ir Aivars Lembergs, taču vietā it kā piedāvā sarakstiņu ar saviem zināmākajiem līderiem. Tas liek izdarīt secinājumus, ka partija par šo amatu nemaz tik ļoti neinteresējas vai arī uzskata, ka vienkāršāk pie tā tikt negaidītu apstākļu sakritības dēļ. Nacionālā apvienība it kā piesaukusi Robertu Zīli, kurš gan līdz šim nav izrādījis lielu interesi atgriezties Latvijas politikā un Saeimas vēlēšanās nekandidēs. Tagad Straujumai un viņas partijai jāgaida, ko pretī liks “Saskaņas centrs”.
