Cik daudz izniekotu iespēju! Saruna ar Latvijas Arhitektūras gada balvas laureāti Brigitu Bulu 0
Šogad Latvijas Arhitektūras gada balvas nozīmīgāko apbalvojumu – Lielo balvu jeb “Zelta ananasu” – saņēma arhitekte BRIGITA BULA par Pāvilostā tapušo Sāls māju. Latvijas Arhitektūras gada balvas iepriekš saņēmuši arī citi Brigitas Bulas projekti. Brīvdienu māja Kaltenē bijusi izvirzīta “Mies van der Rohe” Eiropas arhitektūras apbalvojumam. Citugad viņa arī pati bijusi balvas nacionālajā žūrijā, tādējādi jūt arhitektūras kopējo virzību Latvijā.
– Vai gaidījāt, ka Sāls māja iegūs lielo balvu, un ko arhitektūrā nozīmē balvas?
B. Bula: – Cerēju, ka tā notiks, un, protams, tas nebija bez nodoma, ka iesniedzu konkursā tieši šo projektu. Taču tajā ir vairāk nekā tikai pati Sāls māja vai iepriekšējā, kas arī dabūja balvu (brīvdienu māja “Lapiņas” Kaltenē ieguva “Bronzas ananasu” 2012. gada Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursā. – L. K.-Š.). Parasti izvēlos iesniegt darbus, kuros ir kaut kas būtiski jauns, ar kuriem gribu kaut ko parādīt sabiedrībai. Ar arhitektūru kaut kas jāpasaka, citādi tā ir tikai būvniecība. Tā ir pirmā atbildes daļa, kāpēc vispār iesniedzu darbus konkursā. Savukārt balva, protams, palīdz sadzirdēt manu teikto.
– Un ar šo māju jūs sabiedrībai gribējāt pateikt…
– Gribēju pateikt, ka mūsdienās daudzi cilvēki ļoti daudz kopē, mēģina atdarināt vēsturiskas lietas, nesaprotot, kāpēc kaut kas vēsturiski tika darīts tieši tā, neizpētot vietas kontekstu. Svarīgi saglabāt vēsturiskās būvniecības principus, kurus nosaka, piemēram, tas, ka Pāvilostā bieži pūš spēcīgs jūras vējš, bet nav auksts, līdz ar to mājas tur vēsturiski izskatījušās atšķirīgi nekā Latgalē vai Rīgā, un tām arī mūsdienās būtu jāizskatās atšķirīgi.
Ar Sāls māju mēģinu parādīt, kā iespējams vietējās klimatiskās, estētiskās un vides prasības interpretēt mūsdienīgā veidā, nekopējot, bet novērtējot tradīcijas un mūsdienu būvniecības, tehnoloģiju iespējas, kā arī prasības pret dzīves telpu.
Pāvilostā vēsturiski nav bijis pārkaru, jo vējš pūš lietu praktiski horizontāli. Otrs svarīgs aspekts ir būvniecības tehnoloģija, darbaspēks. Mana pirmā doma bija celt māju no koka, taču Pāvilostā nav pieejams tik kvalificēts darbaspēks, kas varētu izveidot augstas sarežģītības, atbilstoši izolētus mezglus atbilstoši mūsdienu energoefektivitātes prasībām.
Tam nepieciešamas augstas amatniecības prasmes, kas šajā reģionā būtu pieejamas, tikai varbūt izsaucot meistarus no Rīgas, kas neatbilst ilgtspējīgas celtniecības principiem un arī klienta finansiālajām iespējām.
Tādēļ izvēlējāmies būvēt māju no gāzbetona blokiem – šāds materiāls ir blīvs, pietiekami siltumizolējošs, un celtniekiem nav nepieciešamas specifiskās prasmes.
Agrāk amatnieku prasmes bija intuitīvi piemērotas vietai – šeit mēs darām tā, un netika pat apspriests, ka Latgalē ceļ citādi vai arī ka mēs gribētu tādu māju kā Šveicē. Protams, tas nenozīmē, ka visām mājām šajā reģionā jāizskatās kā Sāls mājai, bet par šiem jautājumiem jādomā – kā ilgtspējīgi būvēt konkrētā vietā. Tas nozīmē domāt par visu resursu taupīšanu un par atbilstību vietai, tajā skaitā bez liekas nostalģijas.
Esmu gatava daudz darīt, lai saglabātu kādu no vecajām mājām, kas Pāvilostā un citur Latvijā tiek diezgan plašā vēzienā nojauktas vai izvarotas ar plastmasas logiem un neatbilstošām proporcijām siltinot. Bet jaunajai arhitektūrai nav burtiski jākopē mantojums, jaunie materiāli prasa un ļauj lietot daudz vienkāršākas formas.
– Arī mājas apjomu, to, ka tā tik gara, nosaka vietējās arhitektūras tradīcijas?
– Garajam apjomam ir vairāki pamatojumi. Garas formas Kurzemē vai jebkurā citā piejūras apvidū vēsturiski raksturīgas cita tipa ēkām, piemēram, tīklu šķūņiem. Vēsturiski savukārt lauku mājām, arī Pāvilostā, nav bijis dzīvojama otrā stāva, un arī Sāls māja veidota vienā stāvā, apvienojot visas mūsdienu mājokļa funkcijas zem viena jumta.
Mūsdienās vēsturiskajām ēkām bieži tiek piebūvēts otrais stāvs, tās tiek siltinātas, lai atbilstu mūsdienu energoefektivitātes prasībām, un arī tad bieži nav iespējams saglabāt autentisku vēsturisko apjomu un sakarīgi ar ēkas augstumu iekļauties apbūves noteikumu prasībās.
Pāvilostas vēsturiskajā centrā ir perimetrāla apbūve, šī māja ir pašā malā, tāpēc likās, ka tā varētu būt pati kā tāda līnija – pēdējā ēka pirms jūras, Pāvilostas un jūras robeža.
Un trešais apsvērums – tur ir ļoti skaistas piejūras pļavas, kuras gribējās sataupīt.
– Cik viegli ir labam arhitektam dzīvot Rīgā? Pat pavisam citu jomu pārstāvjiem šis tas griežas acīs, bet kā ir speciālistam, kurš asāk izjūt formu, fasāžu proporcijas?
– Man žēl, ka ir ļoti daudz vidēja līmeņa arhitektūras, labākajā gadījumā – kvalitatīvas būvniecības, kas izmanto prastu nepārdomātu dekoratīvismu, lai nosegtu nepārdomātu funkciju un neveiksmīgu būvniecības detaļu rindojumu, kas nenāk no būtības, vietas un klienta prasību sintēzes. Tie ir man pilnīgi nesaprotami apsvērumi.
Te jālieto mana portugāļu kolēģa teiciens – mēs braucām pa pilsētu, un viņš, redzot ēkas, arī nozīmīgas publiskas celtnes, teica: “Cik daudz izniekotu iespēju!” Tās ir bijušas iespējas pateikt kaut ko jaunu, iezīmēt mūsu laikmetu, bet virsroku ņēmusi viduvējība.
– Iespējams, pie vainas tas, ka Rīgā visas svarīgās funkcijas koncentrētas ļoti ierobežotā telpā – vecpilsētā un tās tuvumā, citas Eiropas lielās pilsētas ir daudz multicentriskākas…
– Protams, bet stāsts ir, kā to saregulēt. Cik ilgi var izskatīt jautājumu par to, ka centrā jāsamazina automobiļu skaits, izveidojot ārpus centra stāvvietas un nodrošinot labu sabiedriskā transporta sistēmu? Tas būtu jāizdara. Bet es redzu, kā notiek procesi – piemēram, konkursu sarunāšana, milzīgais valsts pārvaldes un pašvaldību aparāts, to atrautība un formalitāte un klaja pašlabuma meklēšana un savas ādas sargāšana rezultējas situācijā, kādā šobrīd esam.
– Izmantošu, protams, iespēju pajautāt arī jūsu viedokli par akustisko koncertzāli.
– Akustisko koncertzāli Rīgā vajag, un tam noteikti jābūt arī arhitektūras notikumam, ne tikai funkcionalitātei. Ja man vienkārši, nezinot neko vairāk, jautātu, vai to būvēt uz AB dambja vai citā vietā, es teiktu – citā, jo AB dambja vienīgā priekšrocība ir tā, ka tas ir labi pamanāms Rīgā, bet arī infrastruktūras problēmas tur ļoti skaidri redzamas.
Mūsdienās Bilbao efekta būves tādā prasti vienkāršā veidā vairs nav aktuālas – acumirklī labs, bet ilglaicīgi rada daudz problēmu. Labās jaunās koncertzāles – Oslo koncertzāle, Harpa Islandē – ir arī vietējās sabiedrības pulcēšanās vietas, kur var aiziet uz konferenci, palasīt grāmatu publiskā telpā, apmeklēt kafejnīcu vai restorānu iekšpusē un ārā.
No šāda viedokļa uz AB dambja, kas ir nepieejama, vējaina vieta upes vidū, ir gandrīz neiespējami radīt publisko vidi, kur cilvēkiem būtu patīkami uzturēties.
Starp citu, kad tika domāts par koncertzāles konkursu, tika rīkots starptautisks arhitektu plenērs tieši par vietas izvēli. Rīgā sabrauca lieli pasaules arhitektūras vārdi, ko bija uzaicinājusi Kultūras ministrija. No Latvijas plenērā par vietas izvēli piedalījās birojs “Arhis” – mēs ar Andri Kronbergu – un Andis Sīlis.
Tagad izskan, ka arhitektiem pret AB dambi nav bijusi viennozīmīga attieksme, bet tajā plenērā bija diezgan viennozīmīga attieksme par dambi kā nepiemērotu vietu. Vēlāk visi arhitekti, ar kuriem plenērā iepazinos, bija pārsteigti, ka AB dambis tika pieņemts kā koncertzāles vieta. Domāju, ka koncertzālei ir jābūt, un var sameklēt Rīgā vietas, kur tā nevis sarežģītu situāciju, bet gan uzlabotu.
– Domājot par publiski redzamām ēkām, kas nav privātmājas, – kas jums šķiet kā labas arhitektūras piemērs? Pirmā doma, kas man nāk prātā, ir Ventspils bibliotēka.
– Ventspils bibliotēka noteikti ir labs piemērs, tāpat Saldus mūzikas skola, Rēzeknes “Zeimuļs” un tamlīdzīgas ēkas, kas ir kvalitatīvi uzceltas un atzītas arhitektūras konkursos, kas liek cilvēkiem ievērot šīs ēkas un padomāt, kāpēc tās ir tādas.
Ir labi piemēri, un patiesībā reģionos to vairāk nekā Rīgā.
Arī Cēsu, Liepājas un Rēzeknes koncertzāles ir kļuvušas par sabiedriskiem centriem un atdzīvinājušas reģionus. Mums gan ir viens labs rekonstrukcijas projekts – Nacionālais mākslas muzejs, kas arī palielinājis muzeja apmeklējumu.
– Un kura vieta pasaulē jums šķiet īpaši harmoniska no arhitektūras viedokļa?
– Atbildot kā cilvēkam, nevis profesionālim – man ļoti patīk atrasties Venēcijā, tā ir tūristu pārbāzta vieta ļoti sarežģītā situācijā, un tomēr tur viss funkcionē. Tas man vienmēr ir brīnums – ne tikai Venēcija kā vieta, kuru var uztvert kā arhitektūras vai pilsētbūvniecības brīnumu, bet arī fakts, ka tik komplicētā situācijā viss tomēr labi organizēts.
Tāpat ļoti patīk aizbraukt uz lielajām Eiropas metropolēm, kur transports no lidostas sakārtots tā, ka, izkāpjot no lidmašīnas, aizej paņemt bagāžu, un, pat iepriekš neesot to pētījušam, ir pilnīgi skaidrs, kā nokļūt ar sabiedrisko transportu uz centru.
Vēl man ļoti patīk Sidneja, tas, kā cilvēki dzīvo sabiedriskajā telpā, ka parkā uzstādītie grili var nebūt salauzti. Man ļoti tuva ir Edinburga, kur no mājām uz darbu var aiziet pa parku cauri visai pilsētai.
Tikko ar dēlu bijām Reikjavīkā, viņš ir putnu vērotājs, dabas mīļotājs. Tur pašā pilsētas centrā pie slavenas Alvara Ālto projektētas ēkas ir dīķis ar saliņām, kur netraucēti ligzdo putni, arī atsevišķu rīdzinieku nīstie zīriņi. Kas var būt vēl labāks kā dabas klātbūtne pilsētvidē? Es teiktu, ka zīriņiem ir jāiekārto dzīvesvieta Rīgā.
