Franks Gordons: Ne katru konfliktu var iesaldēt 0
No 1990. līdz 1994. gadam plosījās karš starp Armēniju un Azerbaidžānu Kalnu Karabahas dēļ. Bojāgājušo skaits abās pusēs sasniedza 16 tūkstošus. 1994. gadā tika noslēgts pamiers. Kopš tā laika abpus pamiera līnijai reizumis uzliesmoja spēcīgas apšaudes, taču politiskā situācija būtībā nemainījās.
Šajā karā uzvarēja Armēnija, kuras spēkus papildināja brīvprātīgie no plašās armēņu diasporas pasaulē.
Armēņu karaspēks ieņēma ne tikai armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas autonomo apgabalu, bet arī vēl sešus apkārtējos azerbaidžāņu apriņķus, jo citādi Armēniju ar Kalnu Karabahu savienotu tikai kalnains ceļš – šaurs koridors, kuru viegli pārgriezt. Ieņemtajā teritorijā tika pasludināta Kalnu Karabahas republika jeb Arcaha, formāli – “otra armēņu valsts”, bet faktiski tas bija Armēnijas “pagarinājums”, un kartēs Armēnija un Arcaha saplūda.
Armēnijas un Azerbaidžānas viedokļi kopš 1994. gada pamiera palika, var teikt, granītcieti un nemainīgi. Armēnija pastāv – ne bez pamata – uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, Azerbaidžāna – uz savas teritorijas nedalāmības (veseluma) principu.
Visus šos 25 gadus (1994–2019) laiku pa laikam tiekas dažādas komisijas ar Krievijas, Francijas un citu valstu pārstāvjiem un arī Armēnijas prezidents tiekas ar savu Azerbaidžānas kolēģi, bez smaidiem apsolīdami, ka risināšot (?) konfliktu vienīgi mierīgā kārtā, bez vardarbības. Un viss paliek pa vecam, kaut gan Erevānā patrioti skandē – “ne soli atpakaļ” un Baku ielās patrioti zvēr – “atņemto atgūsim”, bet visi saprot, ka konflikts pamatīgi iesaldēts.
5. septembrī Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim bija telefona saruna ar Krievijas prezidentu Putinu, un 7. septembrī Kijevā un Maskavā simultāni notika abu pušu gūstekņu un ieslodzīto apmaiņa pēc principa 35:35. Tā kā “kaut kas sakustējās”…
Kijevas Borispoles lidostā Zelenskis jūsmīgi apsveica atbrīvotos, īpaši pazīstamo režisoru Sencovu, ko Kremlis apsūdzēja “terorismā”, kā arī Maskavā tiesātos ukraiņu jūrniekus. Putins savukārt “saņēma” no Zelenska Vladimiru Cemahu, kuru tiesāja par līdzdalību Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanā.
Kremlī bija gandarīti, ka Cemahs pratināšanā “neko neizpauda”. Tātad viņam bija ko izpaust.
Gaidāmas bezgalīgas debates “Minskas formātā”, “Normandijas formātā” ar Merkeles, Makrona, Putina un Zelenska piedalīšanos, bet tas, kā spriež vērotāji, nav nopietni ņemams.
Tāpēc pelna ievērību Zelenska iniciatīva – lai izbeigtu asinsizliešanu Donbasā, vienoties par faktisku pamieru, abām pusēm atvelkot savus spēkus no frontes līnijas, ļaujot starptautiskiem novērotajiem uzraudzīt “klusumu”, tātad faktiski iesaldēt konfliktu.
Taču vārdi, kas nupat atskanēja Maskavā, pierāda, ka nekas netiks iesaldēts: kādā “politologu sanāksmē” runu teica t. s. Doņeckas tautas republikas “galva” (lasi – barvedis) Deniss Pušiļins: “Mūsu mērķis – maksimāli integrēties Krievijas telpā. (..) Mūsu mērķis – ieiet Krievijas sastāvā ar federāla novada tiesībām.”
Donbasa iedzīvotāju garastāvoklis esot manāmi uzlabojies, kad Putins ar dekrētu atviegloja viņiem Krievijas pasu saņemšanu.
Nekādas iesaldēšanas – konflikts turpinās gruzdēt.
