Franks Gordons: Daudziem zviedriem iecietība pārtapusi pašmocībā 45
Dažviet Zviedrijā iecietība jeb tolerance pārtapusi pašmocībā jeb mazohismā. Interesanti, ka šo, var teikt, neveselīgo tendenci portālā “frontpagemag.com” kritizē sveštautiete – Nima Golama Alipūra, demokrātiska zviedru politiķe, starptautiskās migrācijas un etnisko attiecību pētniece. Viņas raksta nosaukums ir ironisks: “Kā savas zemes mīlestība kļuvusi par rasismu”.
[wrapintext][/wrapintext]
Rakstā minēti fakti, kas liecina, ka pēdējos gados “kreisi liberālās” aprindas sistemātiski noniecina Zviedrijas valsts karogu, padarot to par nez kāda “nacionālā egoisma” simbolu. Dažviet skolās direkcija aizliedz audzēkņiem nēsāt krekliņus ar Zviedrijas karoga attēlu, jo tas neatbilstot atklātībai, tolerancei un daudzkultūru saskaņai.
Pērn 6. jūnijā, Zviedrijas valsts svētku dienā, galēji kreiso anarhistu apvienība “365 kustība” aicināja zviedrus savākt nacionālos karogus, dedzināt tos un šo barbarisko darbību fotografēt. Šīs kustības uzsaukumā teikts, ka Zviedrijas karogs simbolizējot “nacionālo valsti – šo rasistisko struktūru, kas uzslej robežas starp cilvēkiem”. Kāds Zviedrijas arodbiedrību avīzes “Kollega” lasītājs satraukts raksta redakcijai: “Zviedrijas karoga izkāršana savas mājas balkonā elites un mediju aprindās kļuvusi par ksenofobijas simbolu.”
Un tas vēl nav viss: “kultūras lietu kārtotāji” vairākās pašvaldībās prasa grozīt Zviedrijas valsts himnas tekstu, jo tajā tiek daudzināta “senā godība”, kad Zviedrija bijusi “okupante”. Runa ir par laikposmu starp 1611. un 1783. gadu, kad Zviedrija bija lielvalsts, kuras pakļautībā, kā zināms, bija arī Vidzeme. Himnā “Du gamla, du fria” pausts lepnums par “senajiem zelta laikiem”, kad “Zviedrijas vārds plīvoja pār zemi” utt.
Te nu man jāiestarpina divas piezīmes. Islāmticīgie Francijā dzimušie šīs valsts pilsoņi, kuru vecāki nākuši no arābu zemēm, pieceļas, kad atskan Marseljēza, kur cita starpā teikts: “Lai naidnieka netīrās asinis slacina mūsu vagas.” Francijai šī himna ir svēta, jo atgādina par brīvības aizstāvju cīņu pret ārvalstu algotņu iebrukumu. Un Izraēlas valsts himnā “Hatikva” (“Cerība”) teikts: “Kamēr jūda dvēsele virmo, acij uz Cionu raugoties.” Mana tauta ir Izraēlas valstsnācija, un šīs mūsu valsts pilntiesīgajiem arābu tautības pilsoņiem ar to ir jāsamierinās. Latvijas himnā teikts par “latvju puišiem” un “latvju meitām”. Vai tad Latvijas cittautieši varētu pret to iebilst?
Noslēgumā vērts pieminēt, ko teikusi Mona Sahlina, ietekmīga zviedru politiķe, kura 2002. gadā bija integrācijas ministre: “Kas daudziem zviedriem liek skaudīgi raudzīties uz imigrantu grupām? Jums ir kultūra, identitāte, vēsture – tas jūs saliedē. Un kas ir mums? Mums ir vasaras saulgrieži un citas dumjas padarīšanas.”
Vasaras saulgrieži? Tas taču ir lieliski! Pajautājiet latviešiem, kas viņiem ir Jāņi!
