Pat īss brauciens vai izkustēšanās var būt bīstami 1
Dažas pēdējo dienu satiksmes ziņas: 2.08.2015. Daugavpilī, Saules ielā 23, a/m “Mitsubishi Pajero”, kas nebija nobremzēta ar stāvbremzi, sāka ripot un saspieda auto īpašnieku. Gājis bojā 1955. gadā dzimis vīrietis.
26.07.2015. Alojas novada Brīvzemnieku pagastā mājas pagalmā 1988. gadā dzimusi sieviete, braucot atpakaļgaitā, uzbrauca 2012. gadā dzimušam zēnam, kurš notikuma vietā gāja bojā. Bojā gājušais zēns ir sievietes, kura atradās pie spēkrata stūres, dēls.
Vēlreiz pierādīts, nežēlīgi un traģiski pierādīts, ka lielas ziepes ievārīt var, ne tikai braucot ātri, ierobežojumus un limitus rupji pārkāpjot. Liela daļa satiksmes negadījumu notiek dalībniekiem tik tikko kustoties. Sekas parasti gan nav tik smagas, kā ievada ziņās, tādēļ tos klusītēm noraksta uz apdrošinātāju, uz apstākļu sakritības, nu labi, jau labi – arī uz sava stulbuma rēķina. Ko tur daudz runāt… Bet nervu un naudas taupīšanas nolūkos derētu gan.
Visbiežāk stulbas brūces gūst, tā teikt, savā pagalmā vai tā tiešā pilnīgas drošības tuvumā. Leģendārs stāsts šajā ziņā ir par kādu dāmu, kas, ļoti labi veikusi divus slidenus sacīkšu apļus Biķernieku kartodromā, sajutās tik kārotajā mierā un klusumā pāris sekundes par agru, atlaida grožus metrus desmit pirms finiša līnijas un – iebrauca tiesnešu nojumē. Galdi pa gaisu, soģu pēdas un hronometri pa gaisu… Liktenis bija vēlīgs. Neviens necieta.
Atzīšos – esmu grēkojis pats. Redakcijas pagalmā reiz ievilku dziļu švīku spožos un jaunos sānos, jo ne jau par mazo krūmmalā paslēpušos stabiņu domāju. Mana galva bija vēl pilna ar tikko mētātajiem virsrakstu variantiem, jau pilna ar minējumiem par iespējami tukšāko Daugavas tiltu un maršrutiem līdz tam… Reiz mājās, jau noskaņojies tālam ceļam, nostrādāju vēl smalkāk – parāvu atpakaļgaitā no garāžas, lielās aizmugures durvis neaizvēris. Tās, protams, atdūrās vārtu stenderes augšā un salocījās…
Īsta brauciena režīmu savā galviņā nebija pratis ieslēgt arī bildēs attēlotā traģikomiskā sižeta varonis. Neuzskatīja par vajadzīgu, jo nekur jau viņam it kā nebija jābrauc. Brauks cits, viņam tikai lika auto uztankot. Un uzpildes stacija – 50 metru attālumā. Viņpus tukšai un klusai ielai. Piecas minūtes līdz darbdienas beigām…
Auto tikko mazgāts un silts. Ārā vēss. Lodziņi aizsvīduši. Kreiso zēns atver, lai varētu pārmest klaču ar šurp braucošo kolēģi (sarkanais auto). Vējstiklu notrauc ar mehāniskām slotiņām. Priekšā, spoži apgaismots, mirdz mērķis – “Neste”. Skats pa kreisi, iela tukša. Pirmais robs, starts. Jaunais auto lec kā kaķis. Blaukš!!!
Ka tevi jupis! Tieši lēciena līnijā izrādās ir vēl viens. Gandrīz melns, nemazgāts, blāviem uguņiem, kuri profilā uz spilgtā fona izrādās neredzami. Varbūt aizsvīdušais lodziņš vainīgs, varbūt masīvā labā jumta statņa aizsegtā “aklā zona”… Varbūt viss kopā. Un uz cita, nevis droša un nopietna brauciena viļņa noskaņotas smadzenes, pirmkārt. Skatās, bet neredz…
Melnais no trieciena mazliet sagriežas un taranē ielas pretējā pusē pa kreisi stāvošo rindu. Pirmais stāvētājs, sasistu pakaļu, uzripo otrajam, otrais (nu jau arī ar nesmuku dupsi) uzkaras uz trešā piekabes āķa. Vainīgajam jaunā un smukā purna vairs nav. Melnā restaurācijas iespējas vispār zem jautājuma zīmes… Tādi tie nenozīmīga manevra nieciņi. Tā uz kādām 3000 naudiņām.
Ielāgosim – tādu nenozīmīgu manevru vispār nav. Auto ir smags. Auto ir bīstams, pat kustoties ar ātrumu 5 km/h. Tas dragā savus un svešus bleķus, tas var saspiest līdz nāvei kājāmgājēju, ja tāds starp dzelžiem būtu gadījies.
Par bērniem auto tuvumā. Ir tāds vienkāršs likums. Nekādu kustību, ja precīzi, skaidri un droši nezini, kur visi sīči (arī suņi un kaķi) atrodas! Pagalmā vai garāžā viņi būt NEDRĪKST, ja vien kāds jums redzams un uzticams pieaugušais šos netur. Aizdzeniet prom, ieslēdziet mājā! Vai sasēdiniet auto salonā un piesprādzējiet. Tikai tad var ripot.
Nopietnību, dāmas un kungi! No pirmā līdz pēdējam kustības metram.
Un pēc tam arī vēl drusciņ, jo vari taču durvis atvērt un izkāpt tāda paša melna un nepamanīta trajektorijā.
