“Ne jau ar Šekspīru vai Raini es spēšu apturēt iebrucējus!” Intervija ar Intaru Rešetinu-Pētersonu par aktuālām pārmaiņām viņa dzīvē
0
Tie, kuri iemīļojuši Intaru Rešetinu-Pētersonu ne tikai kā režisoru, bet arī aktieri, iespējams, bija nedaudz saskumuši, jo sen nebija gadījies viņu redzēt uz skatuves, taču nu aktierim ir labas ziņas – pēc 3 gadu pārtraukuma viņš atkal būs redzams uz skatuves. Un vairākās izrādēs uzreiz! Aicinājām Intaru uz nelielu sarunu par aktuālo viņa dzīvē. Jautājām ne tikai par jaunākajām izrādēm, bet arī vispārējo noskaņojumu un attieksmi pret apkārt notiekošo.
Kāpēc biji pazudis no skatuves?
Tur ir vairāki aspekti. Vienmēr esmu mīlējis aktiera profesiju, esmu aktieris pēc būtības. Mana režisora izglītība ir vien pievienotā vērtība tam. Lai arī beidzamo 10 gadu laikā lielāko gandarījumu esmu guvis kā režisors, joprojām mīlu arī aktiera profesiju. Pagājušā gadā mākoņi sastājās man labvēlīgi, piekritu filmēties seriālā, ko nedaru bieži. Tas bija seriāls “No naida līdz mīlestībai”, kurā, izturot proves, neticamā kārtā izkonkurējot pat Uldi Anži, kas, manuprāt, ir 60 tūkstošus reižu labāks par mani. Tas man iedeva mazu lidojuma sajūtu – izrādās, ka kādam joprojām esmu interesants arī kā aktieris.
Lai arī seriāls ir vien 50 sērijas garš, darbojāmies visu vasaru, jo tā sižets ir spraigs. Pavērsiens bija vasaras vidū, kad man negaidīti piezvanīja režisors un atklāja, ka jau sākotnēji esot plānojis, ka es būšu otrs režisors: “No rītdienas tu pārņem grožus!” Ļāvos arī šim pavērsienam, un otro seriāla pusi biju ne tikai aktieris, bet arī režisors. Apjoms un temps bija nereāli. Tā skola, kam tur izgāju cauri, to nevar apgūt nevienā pasaules augstskolā!
Un ar to tad arī “maisam bija gals vaļā”?
Jā, noķēru mazliet gandarījuma, esot atkal aktierim. Režisori dzīvi plāno aptuveni 3-4 gadus uz priekšu, uzsākot jaunus nākotnes projektus, līdz ar to nemaz nebija laika koncentrēties uz aktierlietām. Bet seriāls atgādināja, cik ļoti man patīk spēlēt.
Šobrīd turpinām koncertprogrammu “Ziedonis un mīlestība”, kas jau apbraukājusi pusi Latvijas un, spriežot pēc skatītāju atsauksmēm, šķiet, ir izdevusies brīnišķīga. Interesants ir stāsts, kā es tiku pie lomas izrādē “Lomu spēles”.
Arts Robežnieks bija piekritis spēlēt šajā izrādē, taču tā sanācis, ka tieši uz pirmizrādi viņš nekādi nevarēja tikt. Un viņš saka: “Man ir ideja! Nospēlē pirmizrādi tu pats! Pēc tam atkal es, tad kaut kad tu…”
Tā nu Artis iniciēja manu atgriešanos. Ar šo izrādi braukāsim pa Latvijas lielākajām skatuvēm un arī 3 reizes mēnesī spēlēsim “WILLA” teātrī, tepat Stabu ielā 18c.
Un šim visam stāstam ir vēl viena daļa. Manī allaž ir mājojis pamatīgs patriota gars, tas nāk gan no mana tēva, gan arī mammas dzimtas. Sākoties karam Ukrainā, iestājos Zemessardzē, kur satiku krietnus dēlus un meitas, kuriem līdzīgas vai pat tādas pašas vērtības un dzīves izpratne kā man. Tuvojoties patriotu mēnesim, mana sirds kliedz, kā gribas iestāties par to, ko mīlu, tāpēc šobrīd top arī koncertuzvedums “Mazliet par mīlestību”, kurā skanēs dažādas spēka dziesmas, kas mums, latviešiem, bijušas klātesošas mirkļos, kad bijuši liktenīgi pagriezieni, kā arī runāšu Māras Zālītes, Jāņa Petera, Māra Čaklā un Imanta Ziedoņa dzeju un epifānijas. Tas viss par mums, šodienīgi, tieši un atkailinoši. Koncertuzvedums “Mazliet par mīlestību” savu pirmizrādi piedzīvos 14.novembrī.
Kurš ir tavs laimes brīdis izrādē? Tās tapšana, spēlēšana vai varbūt aplausi beigās? Kad gandarījums triumfē?
Es sevi netaupu, gaidot kādus īpašus gandarījuma brīžus. Esmu izslāpis pēc teātra, labu laiku neko neesmu iestudējis, tāpēc es kolekcionēju mazās laimītes. Lieku tās kopā kā puzli. Gandarījumu ir daudz – pirmais lasījums, pirmais sarežģījums, pirmais atrisinājums, pirmā aina, aktieru iedegšanās, pakāpeniska ainu kopā lipināšana utt. Tur daudz mazu laimīšu, pārfrazējot Imantu Ziedoni.
Skatītāji uz izrādēm dodas vērot aktierus, bet vai aktieriem sanāk vērot arī skatītājus? Ko tur var ieraudzīt?
Patiesībā es mīlu “atslēgt” skatītāju. Ja vien to neparedz scenārijs, es uz skatītājiem īpaši neskatos. Tiesa gan, “WILLA” teātrī tas ir teju neiespējami, jo tur ir vien 70 vietas, skatītāji aktierus redz līdz milimetram un apēd ar acīm. Ar to man šis teātris ir mīļš – tas ir superīgs treniņš aktieriem. Spēlējot lielā zālē, ir pavisam cita tehnika, cits spēles veids, bet, spēlējot mazās zālēs, izteikti svarīgs ir iekšējais process, kas raksturīgs kino. Aktieri, kuri biežāk spēlē kamerzālēs, domāju, labāk spēlē kino ekrānos.
Par zālē redzēto man ir kāds skumjš piemērs – reiz Dailes teātrī bija kāda mana kolēģa ne pārāk veiksmīga izrāde. Mākslā jau tā ir – dažreiz sanāk, citreiz – ne pārāk. Toreiz bija ne pārāk. Zāle bija pustukša. Atceros brīdi, kad zālē iedegās gaismas un bija paklanīšanās. Priekšējās rindās sēdēja kāda ģimene – vecāki un 2 skaisti sapostas meitenītes. Es skatījos uz viņu sejām un kustībām, skatījos, ka viņi pieklājības pēc plaudē, bet patiesībā, visticamāk, domā, ka par biļetēm iztērēto naudu labāk būtu uzlikuši jaunu linoleju koridorā…
Minēji, ka tūdaļ dosies uz medībām, vai tas ir veids, kā tu sazemējies un uzlādējies?
Esmu cilvēks, kam patīk izaicinājumi, nepatīk stāvēt uz vietas. Es nīkstu ārā, ja man ir garlaicīgi. Zemessardze, medības, saullēkti un saulrieti, dažādi izdzīvošanas piedzīvojumi mani uzlādē, lai pēc tam savos projektos atkal dotos “pie virpas”.
Man patīk vērot dzīvniekus, redzēt, kā viņi dzīvo dabā, kā veidojas barības ķēde, kā šī pasaule eksistē paralēli mūsējai. Bet sākās tas viss nejauši… Pagājušā gadā aizbraucu savam draugam Jānim līdzi uz medībām, un “saslimu”, bet šobrīd jau esmu nokārtojis visus “papīrus”, atļaujas, arī šaušanas, izgājis apmācības un apguvis jaunu arodu. Es mīlu būt mežā. Tur nav vilšanās.
Daudzi radoši cilvēki ir atzinušies, ka kara sākums Ukrainā ir nokāvis viņu iedvesmu, ka šādos apstākļos ir grūti ko radīt… Ko šis laiks ir mainījis tevī?
Teātris un karš – pirmos 2 gadus šķita, ka visi ir apmulsuši un nobijušies, ka kāds uzbruks arī mums. Tā gribējās darīt kaut ko jēgpilnu. Ne jau ar Šekspīru vai Raini es spēšu apturēt iebrucējus, bet manas rokas un kājas, manas iemaņas var būt noderīgas ierakumos, lai mēs sistos īstās kaujās… Man notika iekšējs lūzums, būšana teātra pasaulē likās tik “falša”, es nedaudz iepauzēju. Šobrīd jau viss vairs neizskatās tik bezcerīgi kā kara sākumā, lai gan no nācijas bez nākotnes, kā dēvēju brutālos slepkavas, kas iebruka Ukrainā, nekad neko nevaram zināt. Tāpēc mums jāgatavojas, ko arī daru, dienējot Zemessardzē.
Zemessardzē mēs stāvam ar abām kājām uz zemes, izprotam reālo situāciju, pieļaujam, ka bumbas var sākt krist arī pie mums. Mēs tam gatavojamies. Dzīvojam citādā režīmā. Tāpēc mani tracina mūsu valdības brīžam gļēvie lēmumi, kas šķiet tik neizprotami, ka bieži ir kauns… Piemēram, Avena jautājums (viens no Krievijas kara sponsoriem, joprojām ar Latvijas pilsonību), mangāna rūdas tranzīts, savu privilēģiju palielināšana un algu nemitīgā celšana, valodas jautājumi utt. Nejēdzību bez gala. Godaprāta nav, sakodiena nav.
Zinu, ka esam maza, bet ņipra tauta, kas par sevi sitīsies, ja vajadzēs, mēs aizstāvēsim savus cilvēkus, savu teritoriju, ne centimetru nevienam citam neatdosim. Gaidīsim valdībā paaudzi, kam Laimes māte godaprātu un sāta sajūtu šūpulī būs ielikusi.
Tevī klausoties, ir sajūta, ka tu domā ļoti pareizi, tā, kā gribētos, lai domā katrs latviešu vīrietis spēka gados. Vai tomēr sevī jūti arī ko nepareizu?
Es tikai cenšos dzīvot ar tām vērtībām, ko man iedevuši mani vecāki, skolotāji, līdzcilvēki – ikviens, ar kuru es kādā brīdī esmu bijis saistīts. Tas veidojis manu izpratni par dzīvi. Protams, man ir arī melnumiņi, ko īpašu izjūtu brīžos, kad palieku viens ar sevi. Varbūt tieši tie melnumiņi mani ir veidojuši par cilvēku? Bet patiesībā – šobrīd man ir daudz jaunu projektu, ir sajūta, ka manī ir varēšana, gribēšana un izpratne, ka ir jādara, kamēr varu, tāpēc daudz nedomāju par melnumiem un puniem.
Tev šobrīd ir 44 gadi – tas vispār esot tāds “stūrains” vecums, kad visu sakārtojam, noformulējam un nodefinējam. Jūti?
Iespējams. Pamatvērtības ir skaidrs – tā ir cilvēcība un cilvēkmīlestība. To gribu iedot arī saviem bērniem. Es
mu sapratis savas rakstura īpašības, pamainījis domas, iztirzājis lietas, kas man traucējušas. Ir noticis veselīgs sakārtošanās process. Un zinu droši – dzīve ir brīnišķīga, tā ir jābauda, darot to, kas sniedz gandarījumu. Tad nebūs laika burkšķēšanām.
