Ne jau amatos jāmeklē dzimtas vēsture 1
Sākam publicēt Rolandas Bulas romānu “Atpakaļceļš” – stāstu par izdzisušu dzimtas sakņu meklējumiem.
Vai varat mazliet pastāstīt par sevi, ko ikdienā dara Rolanda Bula? Kā saprotu, esat juriste.
2014. gadā beidzu dienestu Valsts policijā un aizgāju izdienas pensijā. Tagad esmu pašnodarbinātā juriste, tiesa gan, literatūra mani interesē vairāk. Citu vērā ņemamu nodarbju man nemaz nav, ne adu, ne fotografēju, tikai dzīvoju.
Kā nolēmāt ķerties pie rakstīšanas, kas bija impulss?
Skan pavisam klišejiski, tomēr darbs man dzīvē bijis ļoti interesants – skolā, sieviešu cietumā, policijā. Piedzīvotie notikumi, emocijas krājās, iztēlē es kaut ko variēju, izdomāju sižetus. Rakstīt sāku 48 gados, darīju to mērķtiecīgi. Toreiz biju izdomājusi romāna sižetu, atvaļinājuma laikā izdarīju kaudzi plānoto darbu un tad sēdos rakstīt. Man vajadzēja saprast – varu vai nevaru.
Vai saprotu pareizi, ka šis būs trešais romāns? Interesanti, katrs no trim bijis gluži atšķirīgs…
Pirmais romāns “Klusēšanas varā” radās no manas izmeklētājas darba pieredzes, šobrīd tas man liekas tāds mācekļa darbs. Tolaik domāju – nu tik es rakstīšu detektīvus. Iesāku turpinājumu, sapratu, ka tik lineāri vairs nevaru ne rakstīt, ne domāt. Tad atnāca satīriska romāna ideja – “Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās”. Pēc tā jutu, ka nu es varētu izstāstīt manas paaudzes atklāsmi: vecāki, vecvecāki mums baidījušies stāstīt savas dzimtas, dzīves stāstus un nu, kad mēs tos gribam zināt, vairs nav kam prasīt. Lielvaras un kari pārrāvuši dzimtas vēstures nodošanu nākamajām paaudzēm. Šogad iznāks arī ceturtais romāns “Stopētāju lieta”, tas atkal ir detektīvs. Jā, man nav tādas vienas tēmas. Arī nākotnes ieceres ir ļoti atšķirīgas.
Pēdējā laikā sabiedrībā esam sākuši vairāk uzmanības pievērst stiprajām dzimtām, pētīt dzimtu saknes, veidot dzimtaskokus. Arī jūsu romāns faktiski ir tieši par to – dzimtas sakņu izjūtu. Kā to jūtat sevī, savā dzīvē, un ko darīt tiem, kuriem šādu stipru sakņu trūkst?
Dzimtas saknes ir ne tikai viennozīmīgi pozitīvi tulkojams stāsts. Divdesmitais gadsimts skaldījis tā, ka skaidas lec. Mēs gribam domāt uz labo un meklējam dzimtas saknēs to stipro, to skaisto, bezgala lepojamies, ja vecvecvectēvs nav bijis zemnieks parastais, bet gan pagasta rakstvedis. Bet ir arī otra puse. Ar ko lai lepojas tie, kas skaidri zina – viņu dzimtā daudz plenču un blezderu, vēl pa kādam izsūtāmo sarakstu sastādītājam? Jēga sakņu meklējumam ir kaut kur vidū. Man pašai mazliet kā “Atpakaļceļa” Baibai – nav stāstīts, vairs nav, kam paprasīt. Tik un tā atrodu, ar ko lepoties. Dēls man reiz izprasīja par radiem, kuru maz un kas visi vienkārši ļaudis. Nospriedām, ka mēs esam cienījami cilvēki, neviena nelieša un maitas mums rados nav. Ne jau amatos jāmeklē dzimtas vēsture, bet cilvēku mūžā, cik godīgs, cik cilvēcīgs. Paši sevi mēs meklējam tajos dzimtas kokos.
