Komunistiem “garā svešs” 7
Neraugoties uz savu vēsturisko lomu, A. Kirhenšteins tā arī nekad nekļuva par īstu padomju cilvēku. Viņš nemācēja satikt ar īstajiem padomju gara ienesējiem Latvijā – iebraucējiem no Krievijas, tostarp pārkrievotajiem latviešiem, kuri te, toreizējā padomju republikā, iesēdās augstos krēslos. Piemēram, Arvīds Pelše A. Kirhenšteinu ļoti necietis. Latvijas kinoļaudis, kas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados uzņēma dokumentālo filmu par A. Kirhenšteinu, pie šā darba atļāvās ķerties tikai pēc A. Pelšes nāves 1983. gadā.
Arī A. Pelšes priekštecis pirmā sekretāra amatā Jānis Kalnbērziņš profesoru nav ieredzējis, tomēr vismaz piecietis. Tomēr ilgāk par 1952. gadu A. Kirhenšteins AP prezidija priekšsēdētāja amatā nenoturējās.
Profesora Kirhenšteina nesaskaņas ar partijas funkcionāriem esot “atkodušās” viņa vadītajam institūtam, jo institūts tika uzraudzīts daudz vairāk nekā citas zinātniskās iestādes, arī finansējums bija mazāks nekā citām līdzīga tipa iestādēm.
A. Kirhenšteins bija iecerējis, ka Poruka ielas mājā pēc viņa nāves taps memoriālais muzejs, taču tāds nekad netika ierīkots.
Kāpēc viņš nesatika ar partijas funkcionāriem? “Tāpēc, ka Kirhenšteins bija viņiem garā svešs,” uzskata J. Stradiņš. “Kirhenšteins bija eiropeisks cilvēks atšķirībā, piemēram, no A. Pelšes.”
A. Kirhenšteins bijis arī gana nacionāli noskaņots. Valodnieka un Zinātņu akadēmijas stenogrāfa Konstantīna Karuļa atmiņās teikts, ka 1945. gadā A. Kirhenšteins pretojies burtu “LPSR” pievienošanai Zinātņu akadēmijas nosaukumam. Ar burtiem nosaukumos esot bēdīga pieredze jau no 1940. gada, kad policijas palīgdienesta puišiem ap roku bijušas lentes ar uzrakstu “PD” un tauta zobojusies “Pūt dirsā!”, klāstījis A. Kirhenšteins. Kad A. Pelše aizliedzis svinēt Jāņus, profesors tos turpinājis svētīt, demonstratīvi dedzinot mucu Jūrmalā.
Mikrobioloģijas institūtā lielākoties strādāja pirmskara inteliģences pārstāvji, no kuriem gan daudzus 1949. gadā izsūtīja. Taču institūtā joprojām saglabājās latviskā vide, darbinieki viens otru uzrunāja par kungiem un kundzēm. Šī uzruna gan vairs netika lietota kopā ar uzvārdu, bet ar vārdu.
Viņš centies palīdzēt represētajiem un dažus pat izdevās atsaukt atpakaļ no Sibīrijas. Piemēram, izpestīja profesoru Stoligvo, pamatojoties uz to, ka Latvijā trūkstot zinātnisku kadru. Profesors no represijām glābis arī operdziedātāju Mildu Brehmani-Štengeli.
A. Kirhenšteins nebija ņēmis ļaunā operdziedones kritiskos izteikumus par viņu pašu, kas vācu okupācijas laikā bija publicēti laikrakstā “Tēvija”. J. Stradiņš gan uzsver: A. Kirhenšteins nebija ļaunatminīgs jo sevišķi pret dāmām, jo “bija liels dāmu draugs un cienītājs”.
D. Bleiere saka: “Kirhenšteina negatīvo lomu Latvijas vēsturē nevar mazināt tas, ka viņš kā cilvēks varbūt bija mīkstsirdīgs.”
