Lika izģērbties līdz apakšbiksēm, mani filmēja un visiem veica daktiloskopiju! Jaroslavs atklāti par bēgšanu no Ukrainas 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaroslavs Danšins ir dzimis un audzis Mariupolē, kuras vietā, kā viņš ar skumjām atzīst, tagad ir tikai pelni. Jaroslavs, bēgot no Krievijas okupantiem, ir atradis patvērumu Latvijā – Vecbebros. Tur bijušajās Vecbebru tehnikuma kopmītnēs mitinās vairāk nekā simts Ukrainas civiliedzīvotāju, kuriem izdevies dzīviem nokļūt mūsu zemē. Jaroslavs ir viens no veiksmīgajiem. Taču pēc pārdzīvotā Krievijas rašistu filtrācijas nometnēs viņam tagad atgūties palīdz psihologs.
Jaroslavs pastāstīja par piedzīvoto, saviem turpmākajiem plāniem, kā arī to, kādi jautājumi pēc kara tikšot uzdoti Valsts prezidentam Volodimiram Zelenskim.
Varbūt pabiedēs un beigs šaudīties
“Dzeru tēju 24. februārī no rīta desmitos un skatos pa logu – dīvaini, ka uz ielas nav cilvēku. Ieslēdzu televizoru. Mums ziņo, ka sācies karš – Kijivu jau sākuši apšaudīt. Pirmā doma bija, ka Krievija mūs varbūt pabiedēs un beigs šaudīties.
Līdz 24. februārim politika mani interesēja tikai tik daudz, lai saprastu, vai necelsies komunālo maksājumu cenas un vai es varēšu samaksāt par savu dzīvokli. Bet tagad karš mani ir ierāvis politikā – katru dienu sekoju līdzi tam, kā attīstās notikumi Ukrainā.
Nākamajā dienā, 25. februārī, devos pie drauga. Spriedām, ko darīsim tālāk, bet te pēkšņi pazuda gaisma, nedaudz vēlāk – arī ūdens. Nolēmām, ka vajadzētu kaut ko nopirkt tirdzniecības centrā – tā bija vienīgā iepirkšanās vieta, kas bija atvērta tajā Mariupoles reģionā, kur dzīvo mans draugs. Ieraudzījām, ka vienā mājā trāpījusi raķete, tad vēl vienā, vairākas mašīnas sadegušas… Šausmas! Nākamajās dienās jau uz ielām bija līķi.
Pilsētas iedzīvotājus informēja, ka ir ieradušies evakuācijas vilcieni. Pirmais bija atbraucis jau 24. februāra vakarā. Bet tas bija vairāk paredzēts augstākajai pilsētas vadībai, nevis iedzīvotājiem. Pēc tam bija iespēja evakuēties vēl ar citiem vilcieniem, bet Krievijas okupanti jau bija ielenkuši Mariupoli, taču mums neviens par to neko neteica.
3. martā sakari bija pārtrūkuši jau visā pilsētā. 6. martā pie mammas devos kājām zem mīnmetēju ugunīm. Pilsētas apkārtne jau bija ieņemta, turējās vienīgi centrs. Tas nebija vienkārši – aptvert, kur atrodas okupanti, kur – mūsējie. Skatāmies, ka dzeltens apsējs, tātad mūsējie. Ja balts – tātad orki.
Tā no 7. līdz 16. martam sēdējām un gaidījām, kad viss beigsies. Bet sākās arvien briesmīgāka bombardēšana jau no lidmašīnām. Uz ielām gulēja līķi, pa kāpņu telpām staigāja un dzīvokļos nāca Doneckā mobilizētie. Ne viens vien no viņiem bija izdzīts no Doneckas šahtām, iedots automāts – ej un karo!
16. martā kopā ar mammu un viņas dzīvesbiedru evakuējāmies no pilsētas ar mašīnu. Pēc stundas, kad bijām jau izbraukuši, orki nometa divas bumbas – uz Drāmas teātri un uz “Neptūnu”, kur atradās baseins.”
Filtrācija Džankojā
“Aizbraucām pie paziņām, nedēļu padzīvojām un sapratām, ka jādodas projām, bet bija bail braukt pa humānajiem koridoriem, jo tur var nošaut.
Līdz Krimai braucu ar mašīnu. Tur, Džankojas pilsētā, saskāros ar pirmo filtrāciju. Pāri robežai laiž ar noteikumu, ja visi dokumenti ir pilnīgā kārtībā. Ja ne, tad viņi ielaiž Krievijas teritorijā tikai ar noteikumu, ka persona obligātā kārtā noformēs bēgļa statusu, lai pēc tam uzspiestu Krievijas pilsonību. Pasi atņem un aizsūta uz pagaidu izmitināšanas vietu.
Visus vīriešus nosūta uz speciālu policijas nodaļu. Ja viņiem visi dokumenti ir kārtībā, viņi saka: “Mēs šeit esam tranzītā uz Eiropu.” Pēc tam sākas iztaujāšana. Vaicā, vai ir dienējuši Ukrainas armijā, vai ir kāds paziņa armijā, vai pazīst kādu no nacionālajiem bataljoniem, īpaši interesējas par sakariem ar azoviešiem. Daļai liek izģērbties līdz apakšbiksēm, lai apskatītu tetovējumus un zilumus uz ādas, kas orku izpratnē varot rasties, šaujot ar ieročiem.
Visi bēgļi bez izņēmuma tiek izsaukti uz nopratināšanu izmeklēšanas komitejā. Atbildot uz stulbiem jautājumiem, var iekrist, un tad sāk izvaicāt par nacionālo sastāvu pilsētā un par personīgajiem īpašumiem – kādā stāvoklī tie ir patlaban.
Ja mana, ka cilvēks ir ļoti nobijies un jūtīgāks, sāk vaicāt par “nacionālistu noziegumiem”, par noskaņojumu pilsētā – vai cilvēki priecājas par Krievijas armijas ierašanos, un cenšas saņemt apstiprinājumu, cik šausmīgi bijis dzīvot Ukrainā pirms “atbrīvošanas no nacistiem”.
Pilnīgi visiem tiek noskenēti visi dokumenti. Kā man paskaidroja, viņi vāc materiālus krimināllietai pret Ukrainu, vāc pierādījumus no tiem, kas cietuši no “nacionālistiskā Ukrainas režīma”.
Pārbaudīja arī manu telefonu, apskatīja tetovējumus. Manā pasē vēl nebija ielīmēta mana fotogrāfija, tāpēc mani palaida kā personu bez pilsonības uz izmitināšanas punktu. Tur nākamajā dienā ieradās divi Krievijas drošībnieki un izsauca mani uz nopratināšanu, lai atrastu kādu iespēju uzsākt krimināllietu pret Ukrainu.
Viņi, mani pratinot, uzrakstīja 14 lappušu garu protokolu. Jautāja, piemēram, vai Ukrainas militārie spēki stāvēja pie mājām un skolām? Meloju, ka 25. februārī pametu pilsētu un neko nezinu, kas pilsētā notiek.
Man atņēma migrācijas karti, ko biju aizpildījis pirms astoņiem gadiem okupētajā teritorijā. Palaida mani kā bezpavalstnieku, atņēma arī pasi. Pateica, ka man jānoformējas kā bēglim, ka tad nodrošināšot pagaidu izmitināšanu, 2000 rubļus izsniegšot… Vēlāk atdeva pasi un ar lielām mokām arī migrācijas karti, jo okupantiem izstāstīju, ka dodos pie mammas uz Lietuvu. Mani izglāba arī tas, ka dzīvesvietas pieraksts bija noformēts nesen – 2021. gadā. Tiem, kuriem nepaveicās, noformē bēgļa statusu un Krievijas pilsonību.”
Nāves bailes Ivangorodā
“Devos pie radinieces uz Sevastopoli. Viņa mani iesēdināja vilcienā uz Sanktpēterburgu, kur dzīvo mana tēvamāsa. No turienes braucu uz Igaunijas pusi, bet pie Narvas robežas Ivangorodā atkal atdūros pret filtrāciju. Tur jau bija daudz nežēlīgāk.
Ja Krievijas drošībniekiem rodas kaut vismazākās aizdomas, ka tu vari atgriezties Ukrainā, viņi sāk iedzīt nāves bailes. Personīgi man telefonā atrada ziņu, ka esmu braucis uz Čerņivciem (pilsēta Ukrainas dienvidrietumos. – M. L.), un vienu patriotisku fotogrāfiju. Un tad sākās! Lika izģērbties līdz apakšbiksēm, mani filmēja un piesējās, ka man telefons esot no Ukrainas drošības dienesta un ka to vajagot iznīcināt.
Piesējās, ka esmu strādājis Ukrainas drošības dienestā, draudēja, ka uz Eiropu netikšu, ka mani sūtīs uz soda bataljonu Doneckā.
Visiem bez izņēmuma veic daktiloskopiju. Viņi savāc visus iespējamos datus par katru personu. Manā gadījumā arī par maniem vecākiem un paziņām, pat par manu draudzeni instagramā.
Pratināšana noris pēc pilnas programmas – ja nesadarbosies, tiksi nosūtīts uz “Doņeckas tautas republiku”. Beigās tiek uzņemts video, kurā man lika parakstīties, ka es neatgriezīšos Ukrainā un ka es esmu apzināti sadarbojies ar Krievijas Federālo drošības dienestu.
Sauc tās par filtrācijas nometnēm, bet faktiski tās ir koncentrācijas nometnes. Tur pārliecinājos, ka Federālā drošības dienesta krievos nav ne grama cilvēcības, no viņiem nāk tikai un vienīgi propaganda. Ukrainā valdot amerikāņi! Visu kontrolējot amerikāņi!
Tomēr mani palaida, bet brīdināja – kad šķērsošu robežu, lai nestāstu Igaunijas dienestiem, kas te notiek. Bet igauņi jau visu zināja. Viņi man parādīja fotogrāfiju, vaicāja, vai mani pratināja šī konkrētā persona, kādas izskatījās telpas, kur tas notika.”
Draudzene un brālēns Sava
“Man ir draudzene no Čeļabinskas, krieviete. Viņa nepakļaujas Kremļa propagandai un aizgāja no darba, jo nespēja izturēt, ka tās vecmāmiņas, ar kurām viņa kopā strādāja šajā Krievijas pilsētā, ir tik trulas, ka neko vairāk par Pirmo kanālu un “Rossija 24” neskatās.
Savukārt brālēns Sava, kurš dzīvo Doneckā, ir pilnīgi pretējs. Es viņam stāstu, ka Mariupolē viss ir iznīcināts tāpat kā Staļingradā Otrajā pasaules karā. Bet viņš man cenšas iestāstīt, ka Doneckā centrālā iela esot asinīs – ukraiņi izšāvuši raķeti, kas lidojusi pāri pilsētai, bet krievu pretgaisa aizsardzība to notriekusi, un atliekas nokritušas uz ielas, nogalinot cilvēkus. Es saku – paskatieties uz Mariupoli, tur pelni vien ir palikuši. Bet viņš netic un lepojas, ka “mēs jūs atbrīvojām”.”
Dažāds zombiju līmenis
“Gribu atrast darbu. Esmu studējis žurnālistiku četrus gadus. Ceru, ka atradīšu, bet tikai ne Daugavpilī, tur es ātri ar krieviem nonāktu konfliktā.
Mariupole bija krievvalodīgo pilsēta, tāpat arī Harkiva. Divdesmit piecus gadus nodzīvoju Doneckas apgabalā, visi tur runā krievu valodā, kaut zina arī ukraiņu valodu. Diemžēl šī apgabala jauniešu vidū ir tikai viens no desmit, kurš ir Ukrainas patriots.
Tiesa, esmu sapratis, ka nozombētajiem ir dažāds līmenis. Piemēram, liberāli orientētie proklamē, ka viņi esot pret Putinu, bet tomēr uzskata, ka Krima ir Krievija, krievu pasaule ir laba, to vajagot propagandēt.
Savukārt tie krievi, kuru smadzenes nav piedzītas ar mēsliem, vienkārši ņēma un aizbrauca uz Gruziju, Armēniju, Kazahstānu… Ja viņi paliktu Krievijā, tad kādu dienu sagaidītu klauvējam pie durvīm: “Labvakar, mēs esam no kara komisariāta, te, lūk, jums pavēste!” Zinu, ka, piemēram, Dagestānā apstādina mašīnas, lai iedotu pavēsti ierasties kara komisariātā. Visvairāk okupantu armijā iesauc tieši no Krievijas depresīvajiem rajoniem.
Doneckā visus iesauc, nešķirojot, vai esi priekšnieks vai parasts strādnieks. Luhanskā tieši tas pats. Ukrainā karo arī burjati un čečeni. Berdjanskā skatos – plīvo neredzēts zaļizilisarkans karogs. Izrādās, Dagestānas karogs. Dzirdu, ka runā krieviski, bet ar milzīgu akcentu. Ievēroju, sejas tādas pārāk platas – izrādās, burjati. Bet kāpēc burjati ir Ukrainā? Ko burjats ir pazaudējis Ukrainā?”
Jautājumi Zelenskim
“Mūsu valsts prezidents Zelenskis mierina, ka ar laiku Ukraina atgūs visas okupētās teritorijas. Man žēl viņa – vēl nesen viņam vajadzēja cīnīties ar kovidu, bet tagad – ar Krievijas orkiem. Viņš dara visu, ko var izdarīt.
Beidzot mums ir viens cienījams prezidents, bet, neraugoties uz to, pēc kara viņam noteikti uzdos daudz jautājumu. Piemēram, kā tas tā iznāca, ka okupanti savāca Hersonu? Zinām, ka zaga humānās palīdzības kravas.
Rietumu partneri atveda saziedotās kravas, mūsējie piesavinājās un pārdeva tirdzniecības centros. Kāpēc Ukrainas drošības dienests to neredzēja vai nevēlējās redzēt? Kāpēc vispār tas notika? Kāpēc tik ilgi valdībā bija piektā kolonna? (Ukrainas Tieslietu ministrija 20. jūnijā ziņoja, ka Astotā apelācijas administratīvā tiesa aizliegusi prokrieviskās partijas “Opozīcijas platforma – Par dzīvi” (OPZŽ) darbību.) Tautai būs daudz jautājumu.”
