Neviena eņģeļa, ne svētā. Saruna ar Kasparu Znotiņu 0
Rīt Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrāde Alvja Hermaņa veidotajam iestudējumam “Baltais helikopters” – patiesos notikumos balstītai versijai par iemesliem, kas izraisīja iepriekšējā pāvesta Benedikta XVI noslēpumaino atkāpšanos no amata. Pēc 2015. gadā iestudētās “Brodskis/Barišņikovs” šī ir jau otrā izrāde JRT, kurā galveno lomu spēlē pasaulslavenais dejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs. Veiksminieki, kuriem izdevās tikt pie kādas no kopumā desmit izrāžu biļetēm, pirmoreiz varēs novērtēt arī viņa saspēli ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem – pāvesta sekretāra loma uzticēta KASPARAM ZNOTIŅAM, bet māsas Tabianas lomu spēlēs Guna Zariņa.
Kā oficiālais pāvesta atkāpšanās iemesls izskanēja veselības problēmas, taču laikā, kad katoļu baznīca pēc virknes pedofilijas un finanšu skandālu piedzīvo krīzi, “Baltā helikoptera” autoram Alvim Hermanim tas nešķiet pārliecinošs iemesls, un viņš ir gatavs piedāvāt citus. Benediktam XVI atkāpjoties no posteņa, par viņa publisko ruporu kļuva pāvesta labā roka, arhibīskaps, privātsekretārs (2005 – 2013) Georgs Gensveins.
Aktieris Kaspars Znotiņš, kurš reiz jau iejuties katoļu priestera lomā (“Nakts tarifs”), norāda: “Šis nav tik daudz stāsts par Jozefu Racingeru un viņa darbu kopā ar Georgu Gensveinu – tas vairāk ir stāsts par tematiem, ko aktualizē gan Benedikts, gan Georgs, mēģinot saprast un skaidrot, kāpēc notiek šis īpašais solis – atteikšanās no pāvesta gredzena.”
Tēma joprojām ir vairāk nekā karsta. Par to liecina kaut vai fakts, ka teju vienlaikus ar Rīgas iestudējumu ASV, vēlāk arī Anglijā un “Netflix” tīklā, pie skatītājiem nonāks režisora Fernando Meireleša filma “Divi pāvesti” – ieskats aiz Vatikāna sienām, jauna katoļu baznīcas ceļa meklējumos satiekoties konservatīvajam Benediktam (Entonijs Hopkinss) un liberālajam nākotnes pāvestam Franciskam (Džonatans Praiss).
JRT izrādes pieteikumā liek citu akcentu – astoņi gadi, ko Racingers pavadīja pāvesta krēslā, sakrita ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija tika konfrontēta 21. gs. sākumā un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas.
– Kā Alvis Hermanis iepazīstināja jūs ar ideju par “Balto helikopteru” un ar jūsu lomu – pāvesta Benedikta XVI privātsekretāru un plānu to spēlēt kopā ar Mihailu Barišņikovu?
K. Znotiņš: – Pats sev par pārsteigumu, ziņu par gaidāmo izrādi kopā ar Mihailu Barišņikovu uzņēmu mierīgi, tas laikam izskaidrojams ar to, ka esmu mierīgas dabas cilvēks. Citādi nemaz nevarētu pastrādāt.
Idejiski šo iestudējumu var salīdzināt ar situāciju, kādā bija Vilis Daudziņš, iestudējot Velbeka “Pakļaušanos”, ko Alvis režisēja pirms trim gadiem.
Arī tajā nebija tik daudz stāsts par konkrētu filoloģijas profesoru, bet drīzāk – par tematiem, ko viņš aktualizē kā medijs. Vilis Daudziņš noskatījās mēģinājumu – būs paralēlais tulkojums no izrādē lietotajām svešvalodām –, un arī viņš pamanīja šo tēmu līdzību vai turpinājumu.
Ja citkārt es ņemu un pētu izvirzīto varoņa, šajā gadījumā Georga Gensveina, prototipu, tad šoreiz priekšplānā vairāk ir Benedikta sarunas ar žurnālistiem. Sekretāra tēls ir kā šo tēmu turētājs, virzītājs izrādes laikā.
– Tieši Georgs Gensveins ir tas rupors, caur kuru publiskajā telpā nonāk oficiālā versija par pāvesta atkāpšanās iemesliem, viņš zināmā mērā ir oficiālā diskursa veidotājs. Bet kāda ir jūsu izrādes versija par patieso pāvesta atkāpšanās iemeslu?
– Georgam atkāpšanās brīdī ir tūkstoš domu, kā viņš to visu pasniegs, formulēs un izvedīs cauri. Viņam notikušais jāskaidro ne tikai medijiem, žurnālistiem, ticīgajiem no visas pasaules, bet arī kardināliem, kūrijai jeb Vatikāna pārvaldei.
Viena no versijām – visi augstu stāvošo baznīcas kalpotāju grēki bija pārāk liels slogs, kas pāvestam jānes.
Tie tiek izskatīti tieši pie pāvesta, un tikai pāvests var tos atlaist. Tas viss nāk caur viņa filtru. Viņš bija tas, kurš tolaik lasīja visas liecības un apsūdzības. Astoņu gadu laikā atlaida ap desmit arhibīskapu un kardinālu – kaut kas tāds Jāņa Pāvila II laikā nenotika.
Jānis Pāvils II bija harismātisks pāvests, brauca apkārt pa pasauli, pulcējot miljoniem ticīgo dievkalpojumos, bet baznīcā, kā zināms, tikmēr daudz kas bija krietni sapūžņojis.
Kā man teica kāds priesteris, Benedikts bija kā tāds baznīcas ķirurgs, kurš veica ķirurģisko griezienu, bet viņa sekotājs Francisks ir kā šīs operācijas brūces dziedinātājs. Jebkurā gadījumā ir daudz jautājumu un problēmu, ar ko joprojām saskaras katoļu baznīca.
Par mūsu versiju – to gan es negribētu teikt priekšā. Pamatā izrādē ir izmantoti autentiski Benedikta teksti, kurus viņš ir kaut kur teicis, rakstījis vai runājis. Lai cilvēki nāk skatīties – no mūsu stāsta skatītājs varēs izvilkt pats savu versiju.
– Velbeka “Pakļaušanās” runāja par literāru, utopisku pasaules ainu un globalizācijas iespējamām sekām, taču bijušais pāvests Benedikts un arhibīskaps Georgs ir pavisam reāli personāži, mūsu laikabiedri, un visgrūtāk ir runāt par to, kas notiek šeit un tagad.
– Arī pēc pāvesta atkāpšanās Georgs Gensveins turpina strādāt Vatikānā. Viņš joprojām ir Benedikta sekretārs un reizē tagadējā pāvesta Franciska izpilddirektors jeb saimniecības vadītājs – tas ir atbildīgs amats, jāvada vesela komanda.
Protams, Vatikānam nav vairs tās varenības, kas bija vēl salīdzinoši nesen.
Ticīgo skaits Eiropā samazinās, bet pārējā pasaulē aina ir citāda – Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā ticība ir ļoti aktuāla. Citējot šo lugu – lielākā daļa cilvēku Svētā Pētera laukumā nav eiropieši.
Lai arī neesmu veicis padziļinātu Gensveina personības pētījumu, zinu, ka viņš ir cilvēks, kurš uz āru ir ļoti korekts – būt tādam ir viņa darbs. Viņš visai skopi skaidro Vatikāna politiku, pāvesta soļus un lēmumus un pietiekami reti parādās kameru priekšā. Kad Georgs intervijās stāsta par situāciju – kā tad tas bija, kad pāvests pateica par lēmumu atkāpties –, viņa atbilde bija ļoti korekta, jau iepriekš sakārtota. Pirmā stadija – tas nevar būt. Otrā – tas nedrīkst notikt. Trešā – samierināšanās. Apjēga, ka Benedikts šo lēmumu sevī iekšēji jau pieņēmis un no tā neatkāpsies. Lugā mēs šos notikumus, kam viņš izgāja cauri pāris mēnešos, saspiežam vienas dienas laikā – divās stundās.
Vatikānā biju pirms desmit gadiem, toreiz pat sniedzu nelielu interviju Vatikāna radio – viesojāmies tur ar viesizrādi. Sakrita, ka tieši tajā laikā iestudējām arī izrādi “Nakts tarifs” (2006) Māras Ķimeles režijā, kurā man bija jātēlo katoļu priesteris. Tolaik gāju tikties ar priesteriem, jo priestera tēls bija jāveido no nekā. Nebija lugas pamata – dialogus mēs, radošā grupa, veidojām paši, kolektīvi.
Šoreiz mums jau ir gatava Hermaņa luga, vajag tikai iedzīvināt tekstus.
Aktieriskais uzdevums ir radīt pasauli, kas ir zem šiem it kā informatīvajiem tekstiem, parādīt tēlu tā brīža dramatismu. Un tas ir ļoti interesanti. Droši vien tieši tas ir viens no magnētiem, kāpēc teātris pievelk skatītājus, tas patīk arī aktieriem un arī man. Šajā materiāla pretestībā rodas tā enerģija, kas vajadzīga, lai būtu domu blīvums. Jo interesantāk taču ir skatīties uz cilvēku, kurš domā tūkstoš domu.
– Tūkstoš domu, kas skatītājam izrādē tiks atnestas svešvalodā, pat vairākās. Globalizācija ironiski sevi piesaka arī šādi.
– Pirmā izrādes ceturtdaļa ir itāļu valodā. Atlikušajās trīs pārejam uz angļu valodu. Pat tiem, kas to labi zina, ir vērts klausīties tulkojumu, jo lietotie termini ir pietiekami sarežģīti – Benedikts bija baznīcas teorētiķis, daudzu grāmatu autors. Viņš daudz labprātāk pavadīja laiku savā kabinetā, ar zīmulīti rakstot teoloģiskus sacerējumus, nevis komunicējot ar lielām ļaužu masām.
Kaut kas no tā ir pārcēlies arī uz izrādes tekstu. Izrādē nedaudz būs arī latīņu valodas, kamēr Gunas (Zariņas) varone, māsa Tabiana, runās arī poliski, pāris vārdu vāciski – gan pāvests, gan viņa sekretārs ir vācieši, Georgs – no Bavārijas. Klāt visam arī nedaudz senebreju teksta no Pirmās Mozus grāmatas. Tas nedaudz atgādina izrādi “Pirmie aplausi”, kur lietojām piecas valodas, rādot, cik Rīga 13. gadsimtā bija daudzvalodīga – tāds mazs Eiropas spogulis.
Pats pāvests savu atkāpšanās runu norunāja latīņu valodā, jo itāļu valodu viņš zina, taču pieļauj, ka, tajā runājot, varētu gadīties mazas, bet svarīgas kļūdas. Interesanti, ka arī šīs runas video, kas redzams “You Tube”, liela daļa kardinālu “del consistoro” (konsistorija, pāvesta sasaukta kardinālu sapulce. – A.K.) laikā nesaprot, ko pāvests nupat ir pateicis, lai gan viņš tikko ir nolasījis savu atkāpšanās runu! Tikai daži aktīvi reaģē, pārējie sēž rezignēti mierīgi, it kā šī būtu kārtējā beatifikācijas tikšanās, kurā daži cilvēki tiks pasludināti par svētajiem.
– Jādomā, pēc neskaitāmām JRT ārvalstu viesizrādēm jums pašam aktiera manevri dažādās mēlēs nav titānisks izaicinājums.
– Tur jau tā lieta, šķiet, ka viesizrādēs savas izrādes spēlējam citā valodā, bet tā nav. Iespēja kārtīgi izrunāties citās mēlēs man tikko bija “Angel Studio” un igauņu producentu veidotas jaunas filmas filmēšanā Igaunijā – tas ir stāsts par igauņu “baigo gadu”, kad 1939. gadā Igaunijā ienāk krievu armija. Domāju, uz ekrāniem tā nonāks nākamā gada beigās.
Filma, kurai viens no darba nosaukumiem ir “O2”, jo runa ir par padomju armijas kodu grāmatu, kas jānozog, lai varētu atkodēt visus grafiskos ziņojumus padomju armijas daļām. Ir leģenda, ka igauņiem tas izdevās, viņi kodu tālāk nodevuši somiem, kas savukārt viņiem palīdzēja Ziemas karā cīnīties ar padomju armiju.
Mans tēls ir Krievijas vēstnieka pirmais sekretārs, dubultaģents, otrais cilvēks vēstniecībā, kuram jārunā gan krievu, gan franču valodā. Šis ir Baltijas kopprojekts, kurā piedalās arī lietuviešu, igauņu, somu aktieri, arī vairāki latviešu aktieri – Agnese Cīrule, Gatis Gāga, Dainis Sumišķis.
– Atgriežoties pie pāvesta atkāpšanās – cik aktuāla tā ir mums šeit un tagad? Iespējams, daudziem tā paskrēja garām kā kārtējais ziņu virsraksts ārvalstu ziņu sadaļā.
– Tas ir aktuāli, jo – kā tad mēs vieni izdzīvosim?
Skaidrs, ka mums ir jāidentificējas ar lielāku grupu, ar kuru mēs gribētu būt kopā.
Skaidrs, ka gribam būt kopā ar Eiropu, vismaz es tā domāju, un šķiet – liela daļa cilvēku uzskata tāpat. Šajā izrādē vēlamies saprast, kas tad ir Eiropa, uz kā tā balstās, no kurienes radusies un kurp iet. Mums ir vajadzīgs šis lielais, attālais atskaites punkts, un tad attiecīgi ir interesanti visi pārējie jautājumi.
Piemēram, par to, kā lai Eiropa atkal nesašķīst kaut kādos atsevišķos gabalos, kuri savā starpā naidosies un kurus pievāks Ķīna, Amerika un Krievija, kas, manuprāt, Eiropai galīgi nav izdevīgi.
– Vatikāna universālā valoda ir reliģija, kuru nu piemeklējusi krīze, bet jauna, vienojoša piedāvājuma Rietumiem īsti nav.
– Jā, jautājums – uz kāda cita pamata tagad varētu būvēt vienotību? Alternatīva ir impēriskas ambīcijas, bet tas nebūs Eiropas gadījums. Kaut kāda ideoloģiska programma arī nevar būt Eiropas gadījums.
Liberālisms kā ideoloģija nevar apvienot visu Eiropu, tas var apvienot varbūt daļu publikas.
Jā, liberālisms nozīmē izvēles iespēju, tādā ziņā tas, protams, ir vienojošs faktors, kamēr nepārvēršas par kaut ko citu. Ja liberālisms nozīmē, ka jebkādi citi piedāvājumi ir amorāli un nosodāmi, tad tas kļūst par vienīgo pareizo ideoloģiju. Jautājums, kā lai notur līdzsvaru. Kā lai ikviena no ideoloģijām nepārvēršas par šīs ideoloģijas diktatūru.
Notikušais Vatikānā var atgādināt senās Romas sabrukumu. Tās vietā nāca primitīvāki, toties spēcīgāki valdītāji, kam bija kaut kas vienojošs; kaut kas, ko var precīzi pateikt pāris teikumos kā breksita piedāvājumu. Arī Tramps runā vienkāršiem vārdiem, visu pasaka “Twitter” ieraksta garumā un daudz nevirpina teikumus. Tas var iepatikties liberālisma nogurdinātiem cilvēkiem.
Esam nebijušā situācijā, jaunos apstākļos, un varas nezina, kā ar tiem rīkoties.
Arī tas parādās mūsu izrādē – es domāju sociālos tīklus un internetu. Tas ir spēcīgs spēlētājs varas sadalījuma jomā, tomēr nevar vēl saprast, ko ar šo rīku var izdarīt – nokārtot breksitu un Trampa ievēlēšanu vai arābu pavasari. Bet ne jau rīks ir izraisītājs – tas ir tikai jauna maģistrāle – kā savulaik dzelzceļš.
– Vai kā aktieris izjūtat cilvēcisku atbildību par izrādē pausto interpretāciju un vēstījumu gan pašu iesaistīto, gan publikas priekšā?
– Man pašam kristietības vēsts šķiet viena no visu laiku saturīgākajām vēstīm, ko cilvēce jebkad ir saņēmusi. Tajā ir daudz kas, pie kā varētu turēties visas dzīves laikā kā pie kaut kāda izejas vai atspēriena punkta. Kā tēva acs, kas tevi pieskata, vai kā ceļabiedrs. Tas nenoliedzami ir dziļš un drošs avots, no kura smelties. Izrāde varētu būt arī atgādinājums par šo.
Runājot par atbildību, arī plašākā mērogā – it visur ir cilvēki, arī Amerikas valdībā, Eiropas Savienības vadībā, Vatikānā. Tur nav neviena eņģeļa vai svētā, bet gan cilvēki, kas mēģina kaut ko saprast un izstūrēt. Ja viņi vairs netur, viņu vietā nāk citi.
– Benedikts un viņa sekretārs zina par izrādes tapšanu?
– Jā. Mihails vasarā bija Romā, teica, ka Georgs esot informēts par šādu izrādi. Varbūt viņš atbrauks.
– Izrādes biļetes izpirka dažu minūšu laikā, nenoliedzami, arī pateicoties Mihaila Barišņikova klātbūtnei. Kā šīs ažiotāžas fonā veidojas jūsu saspēle ar meistaru?
– Viņš ienāca mūsu teātrī ar Brodska izrādi, jau bija iepazinies ar mums visiem un dažkārt sēdēja mūsu sarkanajā gaitenītī vecajā teātra mājā Lāčplēša ielā. Galu galā – Rīga ir viņa pilsēta, kur viņš pavadījis jaunību, atceras ielas, mājas, kur dzīvojis. Viņš ir ļoti precīzs partneris. Ļoti vienkāršs saskarsmē – gan ikdienā, gan darbā. Kluss, pat introverts. Viņam ir spēcīga iekšējā enerģētika, aktierisko efektu spējot panākt ar ļoti skopiem līdzekļiem, un tieši tas vajadzīgs, spēlējot Benediktu. Mihaila trauslums un plastiskais žests brīžos, kad viņš izpilda savu kustību partitūru, ir līdzvērtīgs vai pat pārsit to vārdu jūru, ko pirms tam lietojam.
– “Baltais helikopters” ceļos arī ārpus Latvijas?
– Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri to noskatīsies, un no viņu intereses mūs ielūgt kaut kur.
UZZIŅA
“Baltais helikopters”, pirmizrāde 21. novembrī Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē.
Lugas autors un režisors – Alvis Hermanis.Jozefa Racingera/ Benedikta XVI lomā – Mihails Barišņikovs.Pāvesta sekretārs – Kaspars Znotiņš.Māsa Tabiana – Guna Zariņa.Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne.
