Ne ēkas, ne naudas? Sarūk augstskolu cerības pārdot nekustamos īpašumus 5
Pagājušajā nedēļā valdības darba kārtībā parādījās noteikumi, ko nepieciešams pieņemt, lai augstskolas varētu pārdot savā valdījumā esošos nekustamos īpašumus. Taču to izskatīšana augstskolu iebildumu dēļ tika atlikta.
Jau pērnvasar Saeima pieņēma grozījumus Augstskolu likumā, nosakot, ka valsts augstskolām būs tiesības pārdot tos nekustamos īpašumus, ko to valdījumā nodevusi valsts, bet kas tām vairs nav nepieciešami savu funkciju īstenošanai. Grozījumi arī noteica, ka augstskolām būs jāizstrādā nekustamā īpašuma attīstības plāns, kurā atbilstoši augstskolas attīstības stratēģijai noteiks valsts augstskolas piederošā, valdījumā vai lietošanā esošā nekustamā īpašuma izmantošanu un attīstību. Ja augstskola vēlēsies atsavināt kādu no īpašumiem, ko tām valdījumā nodevusi valsts, plāns būs jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā. Kādam tieši jābūt šim plānam, tas bija jāparedz valdības izdotajos noteikumos. Taču attiecīgo noteikumu projekts valdības darba kārtībā parādījās tikai pagājušajā nedēļā, kaut plāniem bija jābūt gataviem jau šopavasar.
Varēs pārdot to, ko citiem nevajag
Projekts nosaka: plāna darbības termiņš būtu pieci gadi un tas citstarp varētu paredzēt arī to nekustamo īpašumu, kas augstskolai vairs nav nepieciešami, pārdošanu vai iznomāšanu.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotais noteikumu projekts paredz, ka augstskolas šādus īpašumus varēs pārdot un atsavināt vien tad, ja tie nebūs nepieciešami valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai. No noteikumu projekta izriet, ka uz valsts īpašumu, ko augstskola gribētu pārdot vai izīrēt, varēs pieteikties jebkura valsts iestāde, kapitālsabiedrība, atvasināta publiska persona vai tās iestāde. Tas gan nav nekas neparasts, jo līdzīgu kārtību nosaka arī Publiskas personas mantas atsavināšanas likums. Taču noteikumos nav paredzēts, ka valsts augstskolai jelkā tiks kompensēta šāda īpašuma zaudēšana. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc augstskolas iebildušas pret noteikumu pieņemšanu IZM piedāvātajā redakcijā. Augstskolas jau ilgstoši centušās panākt, lai valsts tām ļauj pārdot vai citādi komercializēt nekustamos īpašumus, kas vairs tām nav vajadzīgi, lai iegūtu naudu jaunu, modernu, mūsdienīgām studijām piemērotu ēku celšanai. Tagad izglītības politikas veidotāji it kā ņem vērā augstskolu vajadzības un izstrādā nepieciešamos normatīvos aktus, lai augstskolas varētu rīkoties ar tām uzticētajiem nekustamajiem īpašumiem, bet tajā pašā laikā rada situāciju, lai augstskolas varētu rīkoties tikai ar tām ēkām un zemi, kas citiem nav vajadzīga. Līdz ar to arī šo nekustamo īpašumu vērtība varētu nebūt tā augstākā. “Šo noteikumu dēļ augstskolas var palikt gan bez ēkas, gan naudas. Sevišķi sāpīgi tas būtu tad, ja augstskola ēkā būtu ieguldījusi apjomīgus finanšu līdzekļus,” secina Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) attīstības prorektors Artūrs Zeps piebilst: “Protams, augstskola tādā gadījumā var savu atsavināšanas nodomu atsaukt un ēku paturēt, taču kāda no tā jēga, ja šī ēka studijām vairs nav piemērota?”
J. Bernāts uzskata, ka augstskolu gadījumā šādu kārtību, kad pārdot var tikai to, kas nav vajadzīgs citām valsts institūcijām, nevajadzētu piemērot. Ja likums to neļauj, tad tas jāmaina.
