Bioloģe Rūta Bērziņa-Bērzīte atklāj, kā ēst savvaļas augus un kad “zaļā mode” var kaitēt 0
Doties uz pļavu vai mežu gluži kā uz lielveikalu, paņemt no dabas vērtīgo, organismam noderīgo rosina zinošā augu pētniece, bioloģijas zinātņu doktore Rūta Bērziņa-Bērzīte. Sarunā ar bioloģi vēlamies uzzināt, kāpēc tas ir tik svarīgi un ko iegūstam, šādi dzīvojot.
Kāpēc vajag ēst savvaļas augus? Veikalā taču visa kā gana!
Savvaļas augi ir pirmatnējā spēka pilni. Vienkāršs piemērs: cilvēks pavasarī allaž devās pļavā plūkt pirmās skābenītes. Tās satur daudz bioloģiski aktīvu vielu, ir labas veselībai. Taču slinkākie ļautiņi izdomāja – sak, kāpēc līkņāt pa pļavu, iesēšu skābenes piemājas dobē. Un, re, izauga lielas un raženas, bet pat par divām trešdaļām nevērtīgākas!
Skābenei pļavā ir svarīgi kaimiņi – gan augs ar pusotra metra garu sakni, gan cits ar kuplām bārkšsaknēm. Notiek tik nepieciešamā minerālelementu apmaiņa, skābenīte saņem visas vajadzīgās barības vielas. Dārza skābenei daudz kā trūkst, it īpaši, ja dobes cītīgi izravē. Tā ir visiem augiem, kas no savvaļas nonākuši kultūraugu apritē, attālinājušies no dzīvības spēku pirmavotiem.
Es lielveikalā pērku salātus podiņā, tie ir gana dzīvi.
Der padomāt, vai šis salāts spētu ziedēt, vai nobriedinātu sēklas, vai tās dotu jaunus stādiņus. Skaidrs, tā nenotiktu, jo salāts ir nevis dabiski audzis, bet īpaši steidzināts. Līdzīgi kā ar ātraudzīgo vistu, kas nekad neizperētu cālīti, jo spārnainei paredzēts vien 36 vai 56 dienas ilgs mūžs. Jau nākamajās dienās pēc šā ieprogrammētā termiņa vista nokristu un būtu beigta. Tieši to mēs iekodējam savā nākotnē, ja ik dienas ēdam šādu uzturu.
Daudzi produkti vairs nav tādi kā agrāk, piemēram, pirms simt gadiem, jo ir zaudējuši vērtīgumu. Organisms cer no produkta saņemt noteiktus savienojumus, bet tos nedabū, tāpēc gribas apēst vairāk – un allaž pārēdamies. Tukšais ēdiens bez cerētās uzturvērtības izstaipa kuņģi. Organisms nevar lieki apēsto ne pārstrādāt, ne izvadīt, tāpēc noglabā rezervītes, liekais uzkrājas taukos.
Lūk, meža zemenīte – tik sīka odziņa, salīdzinot ar dārza zemeni. Taču abām ir vienāds skaits sēkliņu un pilnīgi vienāds to attīstībai un jaunas paaudzes izaudzēšanai nepieciešamo bioloģiski aktīvo savienojumu, vitamīnu un minerālvielu daudzums. Tātad cilvēks var notiesāt mazo meža zemenīti un saņemt vajadzīgo veselīgumu. Līdzīgi ar citām savvaļas ogām, piemēram, vienas purva dzērvenes vērtīgums līdzinās 15 lielogu dzērvenēm.
Latvijā daba piedāvā vairāk nekā 300 ēdamu augu sugu. Būtu labi, ja dienā apēstu piecus dažādus augu valsts produktus, turklāt daļa nāktu no savvaļas.
Lauku cilvēks lai ēstu gārsu, ko tik cītīgi nīdē savā dārzā?!
Burkāns arī kādreiz bija nezāle, savvaļas augs, līdz cilvēks iemācījās to audzēt uzturam.
Nereti dusmojas uz gārsu – sak, es ravēju, plēšu, bet šī tik aug… Bet gārsa saprot, ka cilvēks raustīdams to veģetatīvi pavairo, tāpēc sparīgi dzen arvien jaunus dzinumus. Daudziem netīk gārsas smarža. Taču tikko izdīgušai nav īpašas smaržas, tā rodas vēlāk. Ēšanai vislabāk der tieši jaunās, līdz galam neatvērušās lapiņas, tās spraucas no zemes gandrīz visu vasaru. Gārsa ir bagāta ar vitamīniem, lieliski attīra organismu, nomierina un tonizē.
Poļiem ir nacionālā zupa ar gārsu – buljonā vai ūdenī vāra burkānu un kartupeli, pieliek gārsu ar visiem kātiem. Pēc tam visu sablendē, aizdara ar saldo krējumu. Ar sauju gārsas pietiek 4–6 zupas šķīvjiem.
Gārsu dēvē par podagras zāli, jo tā neļauj locītavās nogulsnēties urīnskābes sāļiem, vieglāk tikt vaļā no locītavu stīvuma. Šādas kaites vairāk piemeklē ļautiņus ar nešpetnu un spītīgu raksturu. Ja dzimtā dominē šādas personības iezīmes, jebkuriem zaļajiem salātiem, dārzeņu zupai vai sautējumam jāpievieno gārsas lapiņas. Tā ir iespēja saglabāt kaulu un locītavu veselību. Labi palīdz arī skābie ķirši. Tātad no pavasara līdz ķiršu ražai ēdam gārsas, bet pēc tam – skābās odziņas.
Vai manam organismam pietiks, ja salātiem pielikšu vien pāris savvaļas lapiņu?
Pilnīgi pietiks. Savvaļas augus nemaz nedrīkst ēst saujām, to iedarbība ir spēcīga. Pieliek tikai mazliet – kā garšvielu.
Pirmais, kas jāiemāca mazulim, – ēdam pa mazai devai no visa, mielojamies krāsaini. Katra savādība nāk par labu.
