Vai abonēsiet “Latvijas Avīzi” arī 2015. gadam? 0
To jautāju mūsu visuzticamākajiem lasītājiem, kas laikrakstu pasūta kopš tā iznākšanas.
Georgs Buraks Lielvārdes novadā: “Abonēšu vispirms 2015. gada pirmajiem četriem mēnešiem, jo vēlos savā īpašumā iegūt jūsu dāvanas – gan sienas kalendāru, gan izslavēto pavārgrāmatu. Pēc tam “LA” pasūtīšu visam atlikušajam gadam. Kas piesaista avīzē? Vispirms izšķirstu un sameklēju karikatūras. Tajās vienmēr asprātīgi izcelta kāda aktualitāte. Izlasu pēdējo lappusi ar lasītāju domām, tad trešās lappuses komentārus un viedokļus. Patīk lielās intervijas ar sabiedrībā zināmiem politiķiem, ziņas par notikumiem Latvijā un pasaulē, Viestura Sprūdes raksti par vēsturi, kā arī auto lietas.”
Liesma Elsiņa Jaunpiebalgā: “Nevienu dienu nevaru bez savas avīzes! Lasu to no pašiem pirmsākumiem, no 1988. gada janvāra, kad iznāca pirmais numurs. Un ikreiz abonēju uzreiz visam gadam, tāpat kā “Mājas Viesi”. “LA” tuvākie man ir lasāmgabali – oriģinālromāni turpinājumos. Izvēlēti tie skaistākie no konkursam iesūtītajiem darbiem. Televīziju gandrīz neskatos, tāpēc laika man pietiek, lai avīzē izskatītu visas lappuses. Bet “MV” izlasu no viena gala līdz otram. Pievienojos lasītājiem, kas šiem izdevumiem veltījuši atzinīgus vārdus. Labi strādājat.”
Jānis Bērziņš Jēkabpilī: “”LA” lasu regulāri jau daudzus gadus. Laikrakstu vispirms pamanīju bibliotēkā, sākumā tur arī lasīju. Ievēroju Voldemāra Krustiņa vārdu. Apbrīnojams vīrs. Redzu, cik aktīvs viņš ir, katru nedēļu intervē vismaz pāris amatvīrus un politiķus, pieprasot atbildes uz aktuāliem jautājumiem. Man kā lasītājam šīs intervijas ir kā medusmaize. Noteikti izlasu pēdējo lappusi. Prieks, ka daudzi lasītāji ir patriotiski noskaņoti cilvēki. Tas ļoti gandarī. Tāpat no svara, ka piedāvājat iespēju piezvanīt pa bezmaksas tālruni un izkratīt sirdi saviem žurnālistiem – Bušmanim, Dzedulim vai Kokarevičai.”
Zigrīda Rīgā: “Mēs visa ģimene lasām “LA”. Patīk, jo godīgi visu izstāstāt un atspoguļojat, bez lielīšanās vai augstprātības. Ja ko rakstāt, tad bez aplinkiem, nosaucot vārdos arī vainīgās personas. Ir ko palasīt. Kādreiz ieskatījos arī citās avīzēs, bet “LA” mums, vienkāršajai tautai, ir vislabākā. Vai izlasu pilnīgi visu avīzi? Ja neizlasītu, tad kāda jēga būtu pasūtīt. Palasu, atpūtinu acis un atkal turpinu lasīt. Visbeidzot pārdomāju lasīto. Ar laikrakstu esmu apmierināta un to abonēšu arī turpmāk.”
