Uldis Šmits: Nevienlīdzība, kurai mēs paši savā ikdienā pielāgojamies 0
Ar tādu frāzi, tikai citā formā, var izteikt 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīgas izraudzīto devīzi “Tu un tagad”. Mums gan nepārtraukti tiek lielākoties stāstīts, ka “tagad” Latvijā viss ir ārkārtīgi slikti – ne gluži kā Dienvidsudānā, bet kaut kas līdzīgs. Lai gan starptautisko organizāciju piešķirtie “indeksi”, arī ANO tautas attīstības indekss, īsti neapstiprina šo latviešiem raksturīgo zemo pašnovērtējumu. Tie, protams, ir nosacīti rādītāji, bet gluži no pirksta izzīsti vis nav. Latvija tomēr tika uzaicināta sākt sarunas par iestāšanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, kurā ir tikai 34 pasaules valstis, un Latvijas tēla pievilcīgumam drīzā iekļaušanās šajā “pasaules labāko valstu klubā”, kā sacījis Andris Vilks, varbūt būs pat nozīmīgāka par pievienošanos eirozonai.
Saprotams, ka šie vērtējumi nav mierinājums cilvēkiem, kuriem klājas grūti un kuru stāvokli vēl vairāk pasliktināja ekonomiskā krīze. Tās iespaidā sociālās nevienlīdzības plaisa visur ir padziļinājusies. Un arī Latvijā esošā krasā ienākumu nevienlīdzība bieži rada iespēju nevienlīdzību, ko demokrātiskai valstij jācenšas izskaust. Apmēram tajā pašā laikā, kad pienāca ziņa par minēto uzaicinājumu uz iestāšanās sarunām, notika Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotā diskusija “Ēnu ekonomika Latvijā”. Pasākumā prezentētais pētījums apliecināja, ka valstī ēnu ekonomikas īpatsvars – un tātad nedeklarēti ienākumi, par kuriem netiek maksāti nodokļi, – turpina diezgan strauji samazināties: 2012. gadā tas bijis 21,1% no iekšzemes kopprodukta, 2011. gadā – 30,2% un 2010. gadā – 38,1%. Eiropā saskaņā ar kādu citu pētījumu 2012. gadā “labāko valstu” rādītājs bija aptuveni desmit procenti, bet vidējais – 18,5% no IKP, tāpēc valstu kasēm garām aizslīdēja vairāk nekā 2100 miljardi eiro. Ciparu un attieksmes ziņā esam apmēram Spānijas līmenī. Proti, pastāv arī filozofija, ka ēnu ekonomika ir palīgs krīzes pārvarēšanā un biznesa konkurētspējas uzturēšanā, un acīmredzot šādas pieejas dēļ Latvijas ēnu ekonomikas lielākos apjomus veido aplokšņu algas un neuzrādītā peļņa. Bet galu galā tā ir tikai nevienlīdzību pastiprinoša filozofija, kurai mēs paši savā ikdienā pielāgojamies. Liela daļa vēlētāju arvien vadās pēc principa – nav liela nelaime, ja šis politiķis varbūt kaut ko ir piesavinājies (jo tā dara visi) vai izšiverējis, galvenais, ka viņš šo to atmet arī citiem un “tautai”. Tomēr atmet ne jau no savas kabatas un bieži ne tiem, kas būtu pelnījuši un kam visvairāk vajadzīgs. Daži uzskata, ka korupcija arī ir visai noderīgs ekonomikas zobratu ieeļļošanas un sava veida ienākumu pārdales vai izlīdzināšanas paņēmiens. Ka viss ir pērkams. To varēja īpaši plaši piekopt Latvijas treknajos gados, kad līdzekļu netrūka un bija iespējams naudu vienkārši aizņemties. Zināms, kā tas beidzās. Tagad, kad, pateicoties “grāmatvežiem”, tūlītēja finanšu kataklizma vairs nedraud, agrākās “gāzi grīdā” ekonomikas piekritēji atkal ir gatavi sēsties pie valsts stūres. Pēc viņu teiktā spriežot, vajadzēja izmantot citu glābšanas riņķi – no citas puses pasviestu. Nu to, kas tika pamests Janukoviča Ukrainai. Redzēsim, vai Latvijas politiķiem atmaksāsies šī paļāvība uz vēlētāju īso atmiņu. Vai, piemēram, paļāvība uz rīdzinieka kartes šķietamo pievilcību, kaut gan arī tā patiesībā būtu nevienlīdzības padziļināšana starp valsts reģioniem.
Pērnie Dziesmu svētki mums palīdzēja atcerēties, ka Rīga tomēr ir Latvijas galvaspilsēta. Visu 2014. gadu Rīga būs arī Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tāpēc nevilšus nāk prātā Andreja Žagara sacītais, ka esam Rietumeiropas kultūras sastāvdaļa un ka “jāatmet nepamatotā pieticība un jāsaprot – esam kultūras lielvalsts”. Latvijas mākslinieku sasniegumi un bagātā kultūras dzīve arī nenoliedzami apstiprina šo secinājumu, kas kontrastē ar parastajām vaimanām vai pamācībām, kas mums “kā mazai valstij” jādara, teiksim, jāatsakās no nacionālajām pamatvērtībām un vēstures, un ko “mēs kā maza valsts” spējam vai nespējam. Lai gan ir lietas, ko tiešām nevaram atļauties. Piemēram, partiju skaita tālāku vairošanu, nevairojot pilsoņu uzticību. Vai mānīgo priekšstatu, ka Latvijas kā Rietumu sastāvdaļas kultūra var plaukt pavisam citas jeb zemas politiskas un tiesiskas kultūras vidē. Tās kvalitāte ir atkarīga no mums pašiem.
