Pirmscilvēks vai ne–cilvēks? 1
Tātad: vai ir iespējams cilvēku, kura kultūra praktiski nav evolucionējusi vismaz 100 tūkstošus gadu (lai gan viņš pats turpināja fiziski mainīties), uzskatīt par cilvēku šā vārda pilnā izpratnē? Un sanāk, ka vēlīnā paleolīta Homo sapiens atbilstoši vismaz trim parametriem bijis tuvāks Homo sapiens neanderthalensis vai kādai citai priekšteču sugai nekā mūsdienu cilvēkam. Pat vēl vairāk – sāka samazināties distance starp izteiktajiem ne–cilvēkiem (augstākie pērtiķi) un paleoantropiem jeb kromaņoniešiem.
Kā pauž 1999. gada žurnāla Nature publikācija par pētījumiem saistībā ar šimpanzi, šo augstāko pērtiķu uzvedību raksturo iezīmes, ko tradicionāli uzskata par kultūru jeb izteikti cilvēcisku vērtību. Piemēram, šimpanze izmanto darba rīkus, turklāt gan to izgatavošanas, gan izmantošanas paņēmieni mainās dažādās populācijās. Tādējādi starp augstākajiem pērtiķiem un neandertāliešiem atšķirība ir ne tik daudz kvalitatīva, cik kvantitatīva. Taču lieta tāda, ka atšķirība starp arhaiskā Homo sapiens sapiens un Homo sapiens neanderthalensis “kultūrām” arī ir drīzāk kvantitatīva nekā kvalitatīva.
Tas viss liek izvirzīt versiju par to, ka vēlīnā paleolīta laikā cilvēks palicis filogēnijas ietvaros. Respektīvi, šajā gadījumā nav piemērojamas nekādas kulturoloģiskās metodes, tāpēc paleolīta mākslu interpretēt var tikai kā daļu no Zemes dabiskās vēstures. Un dīvainā paleolīta mākslas fenomena skaidrojums jāmeklē augstāko hominīdu augstākās nervu darbības psihofizioloģijā, nevis mūsdienu cilvēka psihē. Savukārt tas nozīmē, ka mākslas vēsture – tāpat kā vispār visa cilvēces vēsture – jāiesāk tikai ar mezolīta ēru, tātad ne agrāk kā pirms aptuveni 12 000 gadu…
