Kurš tad īsti zīmējis alās? 1
Raugoties no gluži formālā viedokļa, paleolīta attēliem ir maz kopīga ar to, kas bija tēlotāja māksla mezolīta ēras sākumā. Tāpēc rodas jautājums: kurš tad radījis paleolīta attēlus? Izrādās, atbilde ir gluži negaidīta.
Paleolīta cilvēces “progresa” tempi nav salīdzināmi ne ar vēstures, ne filogēnijas tempiem. Bioloģiskas sugas vidējais eksistēšanas laiks ir 1,5–2 miljoni gadu, proti, ja pielīdzina cilvēka mūžam, tās ir aptuveni 60 000 paaudzes (rēķinot vienu paaudzi uz 30 gadiem). Vēlīnā paleolīta ilgums, ja par tādu uzskata sugas Homo sapiens eksistēšanu līdz mezolīta sākumam, atbilstoši ģenētikas datiem, ko daļēji apstiprina arī arheoloģiskie dati, ir ne mazāk par 100 un ne vairāk par 250 tūkstošiem gadu.
No mezolīta līdz mūsdienām pagājuši ne vairāk par 12 000 gadu, proti, nomainījušās aptuveni 400 paaudzes. Un šajā laikā cilvēks mērojis ceļu no akmens un kaula ieročiem līdz personiskajam datoram. Tādējādi, sākot ar mezolītu, tehnikas progress risinājies ļoti straujos tempos, kas nav samērojami ar vēlīnā paleolīta tempiem, nemaz nerunājot par vidējo un agrīno paleolītu. Kopš mezolīta sākuma līdz brīdim, kad parādījās pirmās zemkopības kultūras, nomainījās ne mazāk par 150 paaudzēm. Vēl 100 paaudzes vajadzēja, lai izveidotos pirmās valstis.
Ja paliekam šajā koordinātu sistēmā, kas fiksē tikai cilvēces progresa kvalitatīvos lēcienus un ignorē sīkākas pārejas, nāksies atzīt, ka vēlīnajā paleolītā dzīvojušās 3000 vai pat 8000 paaudzes vispār nav piedzīvojušas nekādas vērā ņemamas izmaiņas. Un ilguma ziņā vēlīnais paleolīts ieņem tieši tādu starpstāvokli starp filogēniju un vēsturi: suga pastāv 50–60 tūkstošus paaudžu, vismaz 3000 paaudzes dzīvojušas vēlīnajā paleolītā un 400 paaudzes bijušas kopš mezolīta sākuma līdz mūsdienām.
Lai iespējami labāk būtu saskatāmi aplūkojamie mērogi, jāatgādina, ka kopš laika, kad izveidojās vienota Ēģiptes valsts (aptuveni 3200. gads pirms mūsu ēras), un līdz mūsu dienām, nomainījušās tikai 173 paaudzes. Tādā izgaismojumā, piemēram, Maķedonijas Aleksandrs kļūst teju vai par mūsu laikabiedru. Daiļrunīgi ir arī fiziskās antropoloģijas dati: tajā gadījumā, ja ņem talkā kritēriju saistībā ar galvas smadzeņu izmēru izmaiņām, iezīmējas ļoti interesanta aina, proti, šis cilvēkam tik ļoti svarīgais orgāns evolūcijas gaitā neapšaubāmi palielinājies, taču kopš vēlīnā paleolīta vidēji ievērojami samazinājies!
