Kromaņoniešu reālisms 1
Atbilstoši formālajām pazīmēm vēlīnā paleolīta māksla it kā izkrīt laukā no jebkādas periodizācijas, no jebkādiem principiem, tāpēc, kā pauž pētnieki, jāsecina, ka paleolīta māksla vispār nepakļaujas nekādai interpretācijai kulturoloģiskajos terminos. Mūsdienu cilvēkam vienkārši nav tādas kultūras pieredzes, kas ļautu interpretēt paleolīta mākslu. Daudzos parametros šie darbi ievērojami atšķiras no visa tā, kas zīmēts, gleznots krāsās un atveidots skulptūrās visas iepriekšējās cilvēces vēstures gaitā.
Vispirms jau tas attiecināms uz attēlu “sakārtotību” jeb to, ko parasti dēvē par kompozīciju, kas raksturīga visu laiku un tautu ornamentiem. Tieši pirmatnējai un tradicionālajai jeb tautas mākslai raksturīga galēji strikta attēla izvietojuma telpas organizācijā. Turklāt vēl bez telpiskās parasti novērojama arī jēdzieniskā un sižetiskā sakārtotība, un šim elementam, sākot ar mezolītu un līdz pat mūsdienu avangarda uzplaukumam, piemita ne mazāka loma par formas sakārtotību. Savukārt paleolīta alās nav nedz viena, nedz otra elementa. Atsevišķas figūras pārklāj viena otru, attēli izvietoti visviet, kur vien tikai iespējams, un to nav tikai tur, kur tie arī nemaz nevar būt atbilstoši klints virsmas kvalitātei.
Viens no sakārtotības izpausmes veidiem ir vispārinājums. Taču daudzi paleolīta attēli ir tik lielā mērā nepilnīgi, ka nav iespējams pat runāt par to, vai tie ir puslīdz konkrēti vai vispārināti. Tomēr, ja spriež pēc 1997. gadā Šovē grotā, kā arī Lasko un Altamirā atklātajiem tehniski pilnīgajiem senatnes pieminekļiem, jāatzīst, ka tajos attēloti vienīgi konkrēti īpatņi. Piemēram, Zimbabves Ngomokurirā saglabājušies seši zebru attēli, kurus bušmeņi uzzīmējuši aptuveni pirms 3–6 tūkstošiem gadu. Zebru kontūras ir ļoti līdzīgas slavenajiem “ķīniešu zirgiem” no Lasko. Abās šajās vietās attēli izpildīti tā dēvētajā glezniecības tehnikā.
Tiesa, ar to arī līdzība beidzas. Attēli abās šajās vietās ir pilnībā atšķirīgi stila ziņā. Autors bušmenis neapšaubāmi ir vispārinājis. Kromaņonietis rūpīgi sekojis vissīkākajām zirga figūras detaļām. Bušmenis zīmējis tāpat, kā mūsdienu profesionālais mākslinieks: dažiem triepieniem iezīmējis kontūru un tad sācis izstrādāt detaļas. Kromaņonietis gluži kā līniju pēc līnijas klājis detaļu pēc detaļas. Bušmenis patiešām attēlojis, proti, ar krāsu palīdzību īstenojis tēlu, kas viņam radies galvā. Kromaņonietis rīkojies gluži pretēji: it kā centies uztaustīt reālo dzīvnieku…
Un ir vēl viena mēraukla – stilistiskā evolūcija. Taču paleolīta attēli, tiecoties uz maksimālu naturālismu, vispār nav aprakstāmi ar jēdzienu “stils”. Stils paredz obligātu reālā objekta izkropļojumu. Un tas var būt dažāds – attiecīgā stila proporciju sistēma, tīša līniju kropļošana un noteiktu krāsu izmantošana. Bet galvenais: attiecīgā stila ietvaros katrs vēlāk tapušais attēls vismaz daļēji it kā turpinājis iepriekšējos. Citiem vārdiem sakot, stilistiskā tradīcija orientēta ne tik daudz uz reālo attēla objektu, cik uz tā paša stila agrākajiem paraugiem.
Bet paleolīta mākslā nekā tāda nav: proporcijas ja arī ir izkropļotas, tad katrā ziņā bez jebkādas sistēmas, par līnijām neko konkrētu nav iespējams pateikt, bet no pigmentiem izmantoti vienkārši visi tie, kuri bija pieejami.
