Uldis Šmits: Ne armiju, bet politiku 0
Pateicoties Donaldam Trampam, ideja par Eiropas Aizsardzības savienību varētu tikt īstenota, un, iespējams, nelielu soli šajā virzienā iezīmēja arī Eiropas Parlamenta sesijā (21. – 24. novembrī Strasbūrā) pieņemtās aizsardzības jautājumiem veltītās rezolūcijas. Lai gan iebildumi, piemēram, no Latvijas puses pret “Eiropas armiju” un jauniem komandštābiem ir labi zināmi – personāla trūkums, nevajadzīga resursu dalīšana un, galvenais, funkciju dublēšana ar NATO. Tomēr dublēšanās problēma var atkrist, ja īstenosies dažās ASV priekšvēlēšanu kampaņas runās sacītais par Ziemeļatlantijas alianses nelietderību, jo tā esot liels slogs amerikāņu nodokļu maksātājiem. Ko grūti apstrīdēt.
Attiecībā uz “štābiem” jāatgādina, ka Eiropas Savienības kā organizācijas ietvaros tie jau pastāv. Pat vairāki. Kopējās drošības un aizsardzības politikas jeb KDAP struktūras tika izveidotas, pamatojoties uz 2000. gada Eiropadomes (Nicā) lēmumiem: ES Militārā komiteja, Politiskā un drošības komiteja u. c. Daļa no KDAP struktūrām vēlāk nonāca Eiropas Ārējās darbības dienesta paspārnē. Cits jautājums – par efektivitāti un kāda loma tām vispār bijusi. To laikam zina pateikt tikai retais. Ja ES augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni ir apņēmusies ieviest šajā “papīra militārismā” kārtību, jānovēl viņai veiksme. Un ne pārāk sīvu pretdarbību viņas centieniem vismaz daļēji iedzīvināt jūnijā prezentēto un joprojām apspriesto jauno ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju. Jo saskaramies ar apdraudējumiem, kurus eiropiešiem ir iespējams novērst vienīgi saliedētiem spēkiem. Vai – labākajā variantā – kopā ar ASV un citām demokrātiskajām valstīm.
ES leksikā kopējās aizsardzības jēdziens ir ieviests nu jau kopš vairākiem gadiem. Par to spriež amatpersonu sanāksmēs un konferencēs. Tagad “ir pienācis impulss virzīties uz funkcionējošu Eiropas aizsardzības politiku”, EP sesijā sacīja ziņotājs igauņu deputāts Urmass Paets. No šī pieklājīgā formulējuma izriet, ka minētā politika nav bijusi piepildīta ar īsti konkrētu saturu. Viens no piemēriem ir ES kaujas grupas (izveidotas 2004. gadā, kad ES Militārā komiteja apstiprināja attiecīgo koncepciju), kuras eksistē un pat rīko apmācības, bet politiķi nav izrādījuši īpašu gribu, lai padarītu tās “funkcionējošas”, ja turamies pie eirodeputāta frazeoloģijas. Kaut gan kaujas grupu galvenais uzdevums saskaņā ar koncepciju būtu sniegt palīdzību ES dalībvalstīm krīzes situācijās, tai skaitā ārēju militāru draudu gadījumā. Diez vai vienprātība kādreiz iestāsies, taču aizsardzības spēju nostiprināšanā, sevišķi ieinteresētajām Baltijas valstīm, Polijai, kā arī ziemeļvalstīm (atceroties, ka Somija un Zviedrija neietilpst NATO), varbūt ir vērts vairāk izmantot ES iekšējos kontaktus, līdzekļus un iespējas ciešākai sadarbībai. Turklāt mūsdienu hibrīdkara un globālā mērogā izvērstā terorisma apstākļos no vēstures nostāstiem pazīstamais jautājums “cik divīziju?” vairs nav vienīgais noteicošais. Sevišķu nozīmi iegūst kiberdrošība, enerģētiskā drošība, robežu drošība un pārējās ar drošību šā vārda plašākā nozīmē saistītās jomas. Arī bieži piesauktā stratēģiskā komunikācija, kam arvien trūkst naudas.
Strasbūrā tika uzsvērta Eiropas aizsardzības politikas un Ziemeļatlantijas alianses pūliņu “sinerģija”, tātad nepieciešamība pēc tā, lai abas organizācijas viena otru papildinātu. Parlamenta rezolūcijā ietverta arī NATO prasība atvēlēt aizsardzībai divus procentus no IKP un citi jau gandrīz hrestomātiski aicinājumi, kuru īstenošanu teju visi uzskata par svarīgu, tomēr pārāk nesteidzas. EP rezolūcija nav juridiski saistoša dalībvalstīm. Toties saistoši, proti, drošības situāciju ietekmējoši, ir notikumi pie Eiropas robežām un vajadzība rīkoties.
