Ražīgais Cīrulis 0
1923. gadā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste bija pārliecināts, ka jaunas valsts sūtņu akreditācijas zālei jāpauž nācijas pašapziņa, un izsludināja zāles interjera konkursu. Darbus vērtēja mākslinieki Vilhelms Purvītis, Teodors Zaļkalns, Rihards Zariņš, Ernests Brastiņš, arhitekti Pauls Kundziņš, Eižens Laube un etnogrāfs Matīss Siliņš. Par vislabāko ieceri žūrija atzina Anša Cīruļa (1883 – 1942) projektu “Atdzimšana”, ko tad arī īstenoja no 1926. līdz 1929. gadam. Vai tiešām mākslinieks pats apgleznoja zāles sienas un griestus? Restauratori stāsta, ka Cīrulis tik tiešām bijis ārkārtīgi ražīgs. Vienlaikus ar Sūtņu zāli viņš veidojis sienu gleznojumus bērnu sanatorijā “Ogre”. Tas mudina domāt, ka diezin vai visas Sūtņu zāles sienas un griestus viņš apgleznoja savām rokām. Iespējams, bijuši vairāki meistari, kas apguvuši Cīruļa stilu.
Mākslas pasaulē atzītais un valdības atbalstītais mākslinieks Ansis Cīrulis (strēlnieku bataljonu atšķirības zīmju, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas, Latvijas pilsētu ģerboņu autors) varēja ierasties Sūtņu zālē un pateikt – visu veco ārā! Taču viņš atstāja zālē seno (apmēram 1860. – 1880. gads) parketu, jo tas ir ģeometrisks un viņa projektā iekļaujas tik labi it kā būtu paša Cīruļa veidots. Varbūt šis senais parkets arī iedvesmoja mākslinieku. Tā gan ir tikai fantāzija.
– Taču pilnīgi noteikti Cīruli iedvesmoja viņa skolotājs Jūlijs Madernieks (1870 – 1955). Madernieka tipiskos smalkos ģeometriskos ornamentus mēbeļaudumā Cīrulis nosaucis par madarojumu. Šie audumi no krēsliem (sk. attēlu) ir pazuduši. Arī soliņam, kā redzams 1928. gada bildē, uz atzveltnes plāksnēm ir bijis audums, bet tagad tā trūkst. Lūgums – ja nu kāds tos ir manījis savās vai savu vecāku mājās, lūdzam atsaukties. Tieši inteliģence bija tā, kas šo lietu vērtību apzinājās. Ziņas par šiem audumiem būtu ļoti vērtīga informācija turpmākai Cīruļa mantojuma restaurācijai, – aicina Eduards Krilovs. Acīmredzot šo audumu rakstos ir bijis kāds svastikas elements, ko pēc padomju okupācijas, kad Rīgas pils pārtapa par Pionieru pili, kāds noņēma, lai krēsli tomēr varētu palikt pilī. Tagad mēbeles restaurēja divi meistari, kam pirms padsmit gadiem Eduards Krilovs ierādījis amatu. Tāpat kā tolaik 20. gados, arī tagad mēbeļaudumus auda piecas audējas piecās darbnīcās.
– Lielākais prieks un gandarījums, ka izdevās saglabāt un restaurēt tik daudz oriģinālo lietu! Sūtņu zāles mēbeļu ansamblis bijis kanons latviskumam ne tikai divdesmitajos gados, tas ietekmējis visa turpmākā 20. gadsimta latvisko lietišķo mākslu, kokapstrādi, mēbeles un suvenīrus… Protams, laika gaitā šīm tīrajām idejām ir bijuši daudzi atdarinājumi un atdarinājumu atdarinājumi, kas lietoti dažreiz pat ar pilnīgi nesaderīgiem, cita stila elementiem, bet šeit, Sūtņu zālē, ir oriģināls, no kā viss sācies, – skaidro Eduards Krilovs. Bet vai tad plašāka sabiedrība varēja skatī šīs skaistās Karēlijas bērza mēbeles ar riekstkoka inkrustācijām? Jā, jau 1925. gadā Ansis Cīrulis Sūtņu zāles ieceri rādījis savā personālizstādē, daudzas viņa mēbeles bijušas ministrijās, amatniecības kameru ēkās, viņš daudz strādājis tieši publiskajam sektoram.
