NBS komandieris: “Mēs pārāk daudz runājam par kara iespējamību. Patiesībā situācija nav draudīgāka kā pirms desmit gadiem” 270
“Es gribu nomierināt Latvijas sabiedrību un skaidri gaiši pateikt: mēs pārāk daudz runājam par kara iespējamību. Patiesībā situācija nav draudīgāka kā pirms desmit gadiem. Mēs Krieviju vienmēr esam uztvēruši kā draudu. Mēs nereflektējam par potenciāliem konfliktiem, bet darām visu iespējamo, lai izslēgtu kara iespējamību,” intervijā LETA uzsver Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Leonīds Kalniņš. Viņš arī bilst, ka visefektīvākā aizsardzība ir sabiedrības garaspēks un gatavība aizstāvēt savu valsti.
Vairāki Rietumvalstu līderi, tostarp pat augsta ranga NATO militārpersonas, ir izteikušas prognozes par iespējamu Krievijas uzbrukumu kādai NATO valstij, minot laika posmu no trīs līdz desmit gadiem. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
Es šādām prognozēm nepiekrītu. Latvijas robežas aizsardzība ir jānodrošina šeit un tagad, un nevajag cilvēkus baidīt ar šādiem izteicieniem. Jau sākotnēji Latvija savā ārpolitisko risku izvērtējumā ir minējusi Krieviju kā draudu, līdz ar to tā arī ir būvēta mūsu aizsardzības stratēģija, lai aizsargātu Latvijas teritoriju no apdraudējuma, kas nāk no Austrumiem. NBS ir veikuši visus nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai uzkrātu nepieciešamās rezerves, gan materiālās, gan cilvēkresursu.
Vai jums ir versija, kādēļ Rietumos tomēr parādās šādas prognozes par iespējamo Krievijas uzbrukumu?
Katrai NATO valstij var būt savs viedoklis. Mans kā NATO dalībvalsts Latvijas NBS komandiera viedoklis ir, ka es šādām prognozēm nepiekrītu. Visi izteikumi un prognozes par kara iespējamību ir vērstas uz Rietumu sabiedrību, kas sāk pagurt no Ukrainas atbalstīšanas, mobilizāciju. Es gribētu Latvijas cilvēkiem pateikt: neuztraucieties, visi šie izteikumi ir domāti Rietumu sabiedrībām, lai tās pārorientētos no pēc Aukstā kara atslābuma uz gatavību ieguldīt aizsardzībā.
Vai, jūsuprāt, Krievija uz potenciālo konfliktu ar NATO raugās no tāda pat skatu punkta, kā NATO raugās uz šādu konfliktu?
Es domāju, ka nē. NATO uz šādu konfliktu raugās no aizsardzības pozīcijām – mēs aizsargājam savas demokrātiskās vērtības, valstiskumu, iedzīvotājus. Krievija, neraugoties uz savu publisko retoriku, izpauž savas imperiālistiskās, iekarošanas tendences, kas vērstas uz teritorijas paplašināšanu. Starp citu, Krievija diezgan daudz ko kopē no NATO – gan mūsu plānošanas sistēmu, gan oficiālos paziņojumus. Rezumējot, NATO uz Krieviju raugās no aizsardzības pozīcijām, kamēr Krievija uz mums skatās no uzbrukuma skatu punkta.
Cik lielā mērā mēs varam paļauties uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina pēdējā laikā bieži uzsvērto un atkārtoto, ka Krievija nevēlas karot ar NATO, tai ne ar vienu dalībvalsti nav robežkonfliktu un vispār tie esot murgi?
Mēs jau sen nepaļaujamies uz Kremļa teikto. Jau sākotnēji mūsu aizsardzības sistēma ir būvēta tā, lai atvairītu Krievijas draudus. Ja mēs uzticētos krievu teiktajam, mums jau sen būtu lielas problēmas, varbūt pat konvencionālas.
Vai potenciālā sadursme starp NATO un Krieviju varētu būt citāda, nekā mēs to redzam Ukrainā, proti, konvencionāls karš?
Es gribu nomierināt Latvijas sabiedrību un skaidri un gaiši pateikt: mēs pārāk daudz runājam par kara iespējamību. Patiesībā situācija nav draudīgāka kā pirms desmit gadiem. Mēs Krieviju vienmēr esam uztvēruši kā draudu. Mēs nereflektējam par potenciāliem konfliktiem, bet darām visu iespējamo, lai izslēgtu kara iespējamību.
Slavenā atturēšana.
Jā, tieši tā – atturēšanas politika. Viens no primārajiem atturēšanas aspektiem ir, lai sabiedrība jūtas droša un atbalsta mūsu valsts aizsardzības politiku. Tikai tad seko bruņoto spēku stiprums.
Par karu Ukrainā. Vai šogad varam sagaidīt kādu pavērsienu?
Es ceru, ka varam sagaidīt kādus ukraiņu operacionālus panākumus. Tādi noteikti varētu būt. Taču es atturētos prognozēt kādu kardinālu pavērsienu, kas būtu tuvs ukraiņu uzvarai. To nosaka abu pušu spēku attiecības, situācija ar Ukrainas militāro atbalstu, resursu pietiekamība. Protams, nevar izslēgt, ka notiek kas ārkārtējs, kas situāciju kardināli izmaina Ukrainai par labu.
Vai ar “ārkārtēju” jūs domājat izmaiņas pašā Krievijā?
Jā, tas ir līdzīgi kā ar Padomju Savienību, kas sabruka no iekšienes. Protams, situācija pasaulē ir sarežģīta – nemieri Gazā, apdraudējumi Sarkanajā jūrā -, tāpēc mums jābūt uzmanīgiem ar prognozēm.
Ja abstrahējamies no politiskajām peripetijām, kas saistītas ar Ukrainas atbalstu, vai Rietumiem tīri tehniski pietiek ieroču sistēmu un munīcijas, ko piegādāt Ukrainai?
Es uzskatu, ka Rietumi vēl visas savas rezerves nav izsmēluši, un ir visas iespējas būtiski palielināt tieši militāro atbalstu Ukrainai.
Tas nozīmē, ka nepieciešama tikai politiska izšķiršanās?
Jā, un rīkojums NATO valstu militārpersonām pārskatīt resursu krājumus. Ja paraugāmies, kādas ieroču sistēmas kopš pagājušā gada beigām tiek piegādātas Ukrainai, tad tās vairs nav no padomju laikiem, tās ir Rietumu tipa ieroču sistēmas. Rietumiem ir jāpalielina tieši savu ieroču piegādes.
Cik lielā mērā jūs kā militārpersonu baida rudenī gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas?
Teikšu atklāti – nebaida. Tāpēc ka iepriekšējā Donalda Trampa prezidentūras laikā pēc būtības ASV ārpolitikā nekas nemainījās – atbalsts NATO un konkrēti Baltijas valstīm bija adekvāts un atbilda ASV solītajam. Es ceru, ka tā tas būs arī turpmāk neatkarīgi no vēlēšanu iznākuma.
Kas jūs visvairāk satrauc Ukrainas kara kontekstā?
Visvairāk es raizējos par Ukrainas sabiedrības nogurumu.
Vai kara iznākumu izšķirs Rietumu ieroču pārspēks?
Kara iznākumu izšķir triāde: ieroči, karavīru un sabiedrības garaspēks un komandiera talants. Bet viena trešdaļa nenoliedzami ir ieroči. Ja jums nav munīcijas, jūs neko nevarat izdarīt, lai arī jums ir garaspēks un talantīgs komandieris.
Vai šis karš nav pirmais, kurā Rietumu ieroču modernizācijas pakāpe būtiski pārsniedz krievu ieročus?
Ja mēs atceramies Pirmo pasaules karu, tad brīnumierocis, kurš radīja lūzumu, bija ložmetējs. Otrajā pasaules karā jau parādījās raķešu artilērija. Ukrainas karā šāds brīnumierocis, kuru izdomāja izmantot karavīri, ir droni. Tie ar milzīgu efektivitāti aizstāj artilērijas trūkumu.
Diemžēl krievi arī visnotaļ efektīvi izmanto dronus.
Jā, protams. Krievi nav ne lēnīgāki, ne dumjāki. Pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Viņiem ir saglabātas militārās industrijas jaudas.
Kas būtu tie brīnumieroči, kurus vēl vajadzētu Ukrainai?
Primāri tā ir artilērija un munīcija, protams, tās ir pretgaisa ieroču sistēmas, arī tanki un lidaparāti.
Kā jūs raugāties uz ukraiņu triecieniem pa Krievijas teritoriju? Vai tas ir leģitīmi un tas ir jādara? Atcerēsimies, kad Rietumi piegādāja HIMARS raķetes, noteikums bija, ka ar tām netiek doti triecieni pa Krievijas teritoriju.
Tas jau notiek pašlaik un tas ir absolūti leģitīmi. Es neesmu redzējis nevienu NATO dokumentu, kas aizliegtu šādus triecienus. Manuprāt, vislabākā taktika ir iznīcināt militāro infrastruktūru ienaidnieka teritorijā – lidlaukus, munīcijas ražotnes, krātuves.
Atgriežoties pie Latvijas robežas aizsardzības, kādu jūs to redzat kontekstā ar pretmobilitātes plānu?
Plāns nav nekāds jaunums, tas ir turpinājums un papildinājums mūsu Latvijas teritorijas aizsardzības stratēģijai. Tiesa, jaunā iniciatīva dod iespējas daudz lielākām un efektīvākām investīcijām. Par detaļām es ziņošu tad, kad plāns tiks apstiprināts valdībā. Bet varu teikt, ka tas būs komplekss pasākums.
Bijusī aizsardzības ministre Ināra Mūrniece (NA) ir izteikusi savu neizpratni par aizsardzības ministra Andra Sprūda (Progresīvie) paziņojumu, ka plāna ieviešana prasīs desmit gadus, sakot, ka mums nav tik daudz laika. Kā īsti ir ar to laika grafiku?
Tie nav desmit gadi. Tas ir pakāpenisks process, un ir prioritāri pasākumi, kuri tiks īstenoti daudz īsākā laikā. Robežas aizsardzība ir nemitīgs process, kur nepārtraukti ir kādi uzlabojumi un korekcijas.
Proti, lai nomierinātu sabiedrību – nav tā, ka desmit gadus mēs dzīvosim ar neaizsargātu robežu un tad pēkšņi viss parādīsies?
Protams, ka nē (smejas). Pie robežas stiprināšanas tiek strādāts nemitīgi.
Saeimas komisijās turpināsies diskusijas par iespējamo izstāšanos no Otavas konvencijas, kas aizliedz pašeksplodējošo kājnieku mīnu izmantošanu, uzglabāšanu un ražošanu. Jūs prezentējāt NBS izvērtējumu, kura secinājums ir, ka Latvijai nevajag izstāties no minētās konvencijas. Kā šis izvērtējums tapa?
Mēs uzrakstījām, kā NBS visus šos gadus darbojas atbilstoši taktiskajai rokasgrāmatai. Izvērtējums ir tas, ko es bruņoto spēku ekspertu vārdā varu teikt, kāds ir NBS redzējums un kādi ir riski, ja Latvija no konvencijas izstājas.
Daudzi politiķi atsaucas uz Ukrainas pieredzi aizliegto kājnieku mīnu izmantošanā. Kāda ir būtiskākā atšķirība starp Latviju un Ukrainu?
Būtiskākā atšķirībā ir tā, ka Ukrainā ir karš. Miera laikā iet uz to, ka sākt izmantot vai nodrošināties ar aizliegtajām kājnieku mīnām… Jāņem vērā, ka Latvijas ģeogrāfija ir pilnīgi cita nekā Ukrainā, kur ir plašas stepes. Mums ir purvi un meži, līdz ar to mums ir jāstrādā pilnīgi citādāk. Miera laikā nevajadzētu radīt sarežģījumus, kur vienos svaru kausos ir mazumiņš aizliegtas munīcijas, bet otros – problēmas ar sabiedrotajiem, īpaši kanādiešiem. Tā ir arī skaidrošanās ar lietuviešiem un igauņiem, ar kuriem mums ir vienots robežas aizsardzības plāns.
Cik lielā mērā patiesībai atbilst Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Riharda Kola (NA) laikrakstam “Diena” apgalvotais, ka robežas noklāšana ar atļautajām vadāmajām mīnām izmaksātu 600 miljonus eiro?
Es šādu skaitli dzirdu pirmo reizi. Vispirms jāzina, par kādām cenām kāds gatavs Latvijai piegādāt vadāmās un nekontrolējamās mīnas. Pašlaik vismaz es to nezinu.
Ļaujiet pārformulēt jautājumu – vai vadāmās mīnas vienmēr būs dārgākas par pašeksplodējošām?
Jā, tam es piekrītu. Taču tā ir adekvāta maksa par to, ka vadāmās mīnas neapdraud karavīru un civiliedzīvotāju dzīvības.
Tātad šīs nevadāmās mīnas nav panaceja, kas tad nu gan, rupji sakot, mūs pasargās no krieviem?
Taču nē. To es teicu arī Saeimas komisijā, ka šķēršļu joslā mīnas ir tikai viena desmitā daļa. Pārējais ir betona izstrādājumi, metāla konstrukcijas, prettanku grāvji, dažāda veida slazdi un instalācijas. Ja jau mīnas būtu tas zelta risinājums, tad kādēļ mums vajadzīga artilērija, prettanku ieroči, pretgaisa aizsardzības sistēmas? Visefektīvākā aizsardzība ir sabiedrības garaspēks un gatavība aizstāvēt savu valsti. Tikai tad ir bruņoto spēku taktika.
Vēl viens arguments jūsu oponentiem ir: Kalniņš kļūdījās, kad pirms pāris gadiem iebilda ieviest obligāto dienestu.
Es norādīju uz diviem būtiskiem aspektiem: tas maksā lielu naudu un ir nepieciešami četri gadi, lai sagatavotu nepieciešamo instruktoru sastāvu un uzbūvētu kazarmas. Līdz šim neviena no valdībām nebija gatava piešķirt nepieciešamos finanšu līdzekļus. Un es kā NBS komandieris nevaru sagraut profesionālo armiju, no tās sastāva izņemot instruktorus obligātā dienesta karavīru apmācībai. Esmu bijis pret to, ka uzdod uzdevumu bez finansiālā nodrošinājuma. Cita lieta, ka es vienmēr esmu teicis, ka visstiprākā armija ir brīvprātīgā.
Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa ir runājusi par GPS signālu traucējumiem Baltijas jūrā. Vai šādi traucējumi pēdējos mēnešos ir novēroti arī Latvijas piekrastē?
Šādi traucējumi ir novēroti, lai arī nav bijuši ļoti spēcīgi. Tie ir iespaidojuši lidaparātus, mobilo telefonu sakarus. Taču traucējumi nav bijuši tik spēcīgi, lai iespaidotu, piemēram, radio un televīzijas darbību.
Šos traucējumus neapšaubāmi radījusi Krievija?
Jā, mums ir tādas aizdomas.
Zviedrija paziņojusi, ka uz Latviju sūtīs savu bataljonu. Vai tas nozīmē, ka Dānijas kontingents pametīs Latviju?
Nē, tie strādās kopā, tā būs rotācija. Kamēr Sēlijas bāze nav izbūvēta, darbība notiks Ādažu bāzē. Tas, protams, mums būs izaicinājums, un Sēlijas bāzes izbūve mums ir vitāli svarīgi.
Līdztekus gaidāmajai raķešu sistēmu iegādei, kādi vēl lieli projekti ir NBS plānos?
Mēs raugāmies uz mehanizētās brigādes tālāku attīstību. Ir nepieciešamas kājnieku kaujas mašīnas, uguns jaudas. Protams, ka mēs iegādāsimies jaunu tehniku.
Nule kā notika pretendentu atlase obligātajam dienestam. No visai lielā pretendentu skaita daudzi atbira, jo neatbilda veselības prasībām. Varbūt būtu gudri tās mazināt?
Vispirms uzsvēršu, ka pretendentiem nevajag kārtot nekādus fiziskos normatīvus. Taču veselības prasības mēs nevaram mazināt, jo tās jau pašlaik ir minimālas.
Par NATO mācībām – kāda būs Latvijas iesaiste? Visus, protams, interesē jautājums, cik ātri tad sabiedrotie varēs ierasties, ja Latvijai notiks reāls uzbrukums?
NATO karaspēks Latvijā ieradīsies momentā un darbosies gan no gaisa, gan jūras. Par mācībām – tie būs kompleksi vingrinājumi vairāku mēnešu garumā. Tas ir nepieciešami, lai redzētu, kā 5.pants darbojas praksē. Gribu skaidri pateikt: sabiedrotie šeit būs ātrāk, nekā kāds mums uzbruks.
