Raimonds Pauls, Latvija! 9
“Patika tas, kā amerikāņiem sakārtots – aiziet karot, līdzi ir. Sava ēdnīca, filipīniešu pavāri. Visa kā tik daudz. Pirmo reizi ieraugot, ka viss par velti, šķīvis lūza. Jauni čaļi bijām, man 21 gads un tas bija jāizdzīvo. Internets gan pirmajā misijā bija ļoti lēns un dārgs, rakstījām parastās vēstules. Zvans uz mājām bija apmēram tāds – pasaki čau, tad trīs sekundes klusums, atpakaļ dzirdi – čau,” smejas Jānis. Irākā reiz apsargāts tilts un kāds vietējais, ieraugot uz formas Latvijas karogu, izsaucies – o, Latvija, Raimonds Pauls, Rīga! Izrādās, viņš krievu laikā te mācījies.
Bagdādē Avotiņš pabijis sešas reizes, izstaigājis visas Sadama Huseina pilis, kurās zaļā zona milzīga – gandrīz kā Rīga. Tagad tā ir amerikāņu bāze. “Krāšņums nenormāls, bet tauta dzīvo nabadzībā. Žēl par to, kas tagad tur notiek, terorisms, sprādzieni un kārtības joprojām nav. Taču zinu, ka Huseins daudziem nepatika. Biju Irākā tur tieši tad, kad viņu notvēra. Cilvēki priecājās, tie bija svētki. Ielās redzēju uzkrītoši daudz kropļus, rokas otrādāk izaugušas – viņi tika mocīti. Ko vietējie domāja par to, ka tur ir ārvalstu karavīri, es nezinu. Var jau acīs smaidīt, bet patiesībā nīst. Katrā ziņā tad, kad tu esi tur, tad jādomā, ka dari kaut ko vajadzīgu. Ja no desmit cilvēkiem diviem, trim esi vajadzīgs, tas jau ir labi. Nevajag ieciklēties un domāt par politiku. Tev kā karavīram ir uzdevums un tas ir jāizpilda,” spriež Jānis.
Viņš misijās izbaudījis pilnīgi visu – bailes, adrenalīnu, stresu. Bet to dabīgi pieņēmis, jo karavīrs gatavojas tāpēc, lai izdzīvotu šīs situācijas: “Ne brīdi nenožēloju, ka biju tur, džeki ļoti forši. Iemaņas iegūsti – poligonos vari trenēties, skriet, bļaut, bet, ja nezini, kam gatavojies… Atbraucot atpakaļ es sapratu, kā trenēties, kā galvu sakārtot. Lai sagatavotu karavīru, jāiegulda milzīgs darbs, un gadu no gada zināšanas ir jāatjauno, jāatkārto. Daudzi nesaprot – liekas, ka mēs tur paskraidām, pašaudāmies. Bet tas nav viegli – dzīvošana ārā nedēļām ilgi, ziemā, sausās brokastis. Man Afganistānā četri mēneši ir bijuši uz sausās pārtikas. Tā ir karavīra romantika – ja noķer to knifiņu, tad ir. Arī nekā nedarīšana ir rūdījums – vienā misijā mēs desmit dienas dzīvojām piecus reiz piecus metrus lielā telpā.”
Viņš nenoliedz, ka sava loma doties misijā daudziem bija finansiālais aspekts. Toreiz karavīrs algā saņēmis 120 latus, no kuriem 50 atdeva par dzīvokļa īri. “Dzīvojām no algas līdz algai. Irākā saņēmu 800 latus. Divas nedēļas pirms aizbraukšanas ieskaitīja avansu – 500 latus. Tādu naudu dzīvē nebijām redzējuši. Protams, nauda bija svarīga, bet tas nedrīkst būt motivējošs faktors. Tāpat kā sportā – ja sāc domāt par skanošo, viss beidzies. Svarīgākais ir te un te (rāda sirdi un galvu). Uz ceturto misiju aizbraucu jau kā tēvs, tad domāšana mainījās vairāk. Tagad ir divi puikas, skaidrs, ka kaut ko tādu darītu tikai par tēvzemi. Zinu, ka X stundā spēšu izdarīt savu darbu.”
Jānis ir latvietis līdz kaulam. Vai tas būtu dienests armijā, šalle ar latviskiem rakstiem, lāpu gājiens ar ģimeni Lāčplēša dienā vai sporta kluba nosaukums – Latvija viņam svēta.
