Kā kredīts 9
Pēdējos divus atvaļinājumus viņš veltījis sponsoru piesaistei – klauvējis pie daudzu uzņēmumu durvīm, bet atvērušās tikai dažas. “Jūtu, ka mums vēl līdz galam nenotic, nesaprot, par ko ir runa. Graudā varētu būt daudzas sadarbības – čipsus ēstu, alu dzertu. Arī no uzņēmēju puses ir tas stereotips – ja jau esat armija, valsts iestāde, pašiem taču ir nauda. Bet es nekaunību esmu atmetis. Ja gribi izdarīt, jābūt biezai ādai. Tomēr mēs neprasām, piedāvājam sadarbību – tev ir reklāma. Nupat viens tūkstotis pazuda – solīja, jau līgums bija jāsaskaņo. Bet nenoslēdza. Man uzreiz visi cipari galvā, ātri jāreaģē. Es gan nevienu brīdi nenožēloju, ka uzņēmos šos pienākumus.”
Jānis Avotiņš ir kājinieks 14 gadus. Jautāju, kurā Adažu poligona mežā var iegūt prasmes organizēt un vadīt sporta klubu? “Ir vienkārši jādara, jākļūdās un no tā jāmācās. Tas ir kā kredīts – esi paņēmis un atbildīgi jāmaksā. Ja būtu lielas prasmes, mums būtu jau savs busiņš. Gribam arī normālas telpas, lai mājās nav darbs un dokumenti. Sarīkojām fotosesiju krosfita zālē. Tur bija āķis lūpā, arī gribam tādu bāzīti. Tas līmenis būtu jāsasniedz. Ir ideja taisīt kalendāru – fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs ir viens no mūsu skrējējiem, agrāk bija Zemessardzē.”
Jānis Avotiņš ļoti labi glezno, bet nu jau trīs gadi kā pie molberta nav piestājies – fiziski neesot laika. Agrāk arī pats mina pedāļus, bet nu pietrūkst stundas sagatavoties sacensībām. Ģimenē aug divi puikas – Miķelim ir septiņi gadi, Jēkabam – trīs.
Dievs ir latvietis
Jānis pārliecinājies, ka vislabākais psihologs karavīram ir sports. Kopā viņš bijis četrās misijās – pa divām Irākā un Afganistānā. Kad ir smagi brīži, stress, domas par ģimeni, tad labākā terapija esot kross 40 grādu tveicē. “Vienīgais, ko prāts pēc tam uztver – ka ķermenim ir grūti,” viņš nosaka.
“Uz pirmo misiju es ļoti gribēju braukt. Kad to izdomāju, jau pēc astoņiem mēnešiem biju Irākā, tas bija 2004. gadā. Nezinājām, kas mūs sagaida, braucām kā uz nošaušanu, informācijas bija maz. Atnāca vēstule no īpašā kontingenta, tik grūtsirdīga, ka katrā izbraucienā ir sadursmes, un mēs ar mājiniekiem atvadījāmies kā uz neatgriešanos,” atceras Jānis. Viņš izstāsta daudzas epizodes no misijām un klausoties ir pat jāsastingst. Karavīra ētika gan neļaujot publiski atklāt kaujas sadursmju nianses, tāpēc vienojamies, ka tas paliek aiz kadra.
Visgrūtākā esot bijusi otrā reize Irākā 2006. gadā. Ieskatam viens trīs nedēļu cikls, kas īpaši iespiedies Jāņa atmiņā: “Mēs bijām Alkutā, pie Irānas robežas. Dzīvojām briesmīgos apstākļos, viss slapjš, bez palagiem, spilveniem, nekā. Pēc trim mēnešiem aizbraucām uz Divāniju, tur konteineros jaunas gultas, veļa. Tā sajūta ir kapitāla, kad nonāc kardināli citādākos apstākļos. Veikalā nopirkām televizoru, video spēļu konsoli. Pēdējie uzbrukumi tur bijuši pirms pusgada, likās – nekādu problēmu. Bet pēc pāris nedēļām sākās.” Reiz naktī pilsētā iekļuvuši slēpnī – līdz tikuši ārā, pa šaurajām ieliņām riņķojuši 20 minūtes un visu laiku notika apšaude. Jānis vēl tagad nesaprot, kā “Hummer” bruņmašīna izturēja.
Nākamajā dienā uzspridzināta amerikāņu ekipāža. Vēl pēc divām dienām paveicās ekipāžai, pie kuras auto stūres bijis Jāņa labākais draugs – bumbu iedarbināja par ātru un sprādziena vilnis aizgāja pret sienu. Mūsu karavīriem populārs bijis teiciens – Dievs ir latvietis.
Ne visu laiku ir tik bīstami. Pēdējā misijā Afganistānā bijis posms, kad mēnesi no bāzes neaizbrauca. Tad laiks jāaizpilda – sportojuši, spēlējuši video spēles, kur topā bijis Andris Biedriņš un Goldensteitas “Warriors”. Taču vienlaikus arī nedrīkst atslābt, jo notikt var jebkas. Reiz bāzes ārējā perimetrā ielauzušies vietējie iedzīvotāji.”
