NBS karavīrs – pirmais latvietis pasaules čempionātā šķēršļu joslu sacensībās 1
Līdz pilngadībai bijis sportiski pasīvs, vēlāk Kaspars Kalnbērzs kļuva par īstu nemiera garu. Tagad, 35 gadu vecumā, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīrs gatavojas kļūt par pirmo latvieti, kas piedalījies pasaules čempionātā šķēršļu joslas sacensībās, un uzskata, ka Latvijā šim sporta veidam ir lielas attīstības iespējas.
Kā desmitcīņa
Pasaulē notiek daudz dažādu šķēršļu joslu sacensību, arī Latvijā popularitāte aug – “Stipro skrējiens” maija sākumā jau kļuvis par tradīciju, tāpat ir “Karostas mezgls” Liepājā, “Drosmes skrējiens” Cēsīs, “Lāčplēša kross” Rīgā, u.c. Kaspars Kalnbērzs skaidro, ka pamatā izšķir divu veidu sacensības: “Mud run ir dubļu skrējiens, tam var pieskaitīt arī “Stipro skrējienu”. Augstākā līmenī ir sarežģītāki un daudzveidīgi šķēršļi, kas man vairāk patīk – traktoru riepas jāveļ, jānes smilšu maisi, jāceļ ūdens kannas, ir arī tehniskie un kombinētie šķēršļi. Esmu dzirdējis tādus rotaļīgus viedokļus – ai, tā jau mīcīšanās pa dubļiem. Taču ir arī nopietnas sacensības, kurās piedalās profesionāļi un pelna ar to naudu.”
Kaspars šķēršļu sacensības salīdzina ar vieglatlētikas desmitcīņu – jābūt ļoti daudzpusīgam, jo nevar būt tikai izturīgs vai spēcīgs. “70 procenti ir skriešana – pa takām, klintīm, pauguriem. Šķēršļiem nepieciešams liels liels ķermeņa augšdaļas spēks, bet pēc ilgstošas skriešanas tos atrast nav viegli,” skaidro Kaspars.
Bobsleja pamatlicējs Latvijā Rolands Upatnieks savulaik teica, ka latvietis nekad neskries 100 metrus ātrāk kā desmit sekundēs, taču daudzi to var izdarīt 11 sekundēs ar kartupeļu maisu mugurā. Līdzīgi var teikt par šķēršļu joslu sacensībām – garajās distancēs ar Āfrikas sportistiem konkurēt ir teju neiespējami, taču ar papildus pārbaudījumiem – cita lieta. Tāpēc Kaspars uzskata, ka latvieši te varētu atvēzēties: “Es šim sporta veidam Latvijā redzu labu nišu. Gribu būt pirmais – celmlauzis, lai pievērstu uzmanību. Ja es varu pietiekami veiksmīgi cīnīties ar profesionāļiem, tad jaunākiem būtu vēl lielākas iespējas. Cik esmu pētījis, visi labākie ir bijušie garo distanču skrējēji.”
Liela iedvesma
Pasaulē šķēršļu skrējieni kļuvuši ļoti populāri, īpaši ASV. “Arī skatītājiem ir interesanti, jo galvenie šķēršļi izvietoti vienā vietā, līdz ar to visu var redzēt. Latvijā tā nav,” norāda Kaspars Kalnbērzs. Grūti spriest, vai tā ir taisnība, taču organizatori lepojas, ka šajās sacensībās kopumā piedalās vairāk aktīvistu kā maratonos un triatlonā kopā. Šogad Nīderlandē notika pirmais Eiropas čempionāts, bet oktobrī Toronto, Kanādā būs trešais pasaules čempionāts un Kaspars ir pirmais un pagaidām, kā rādās, arī vienīgais latvietis, kas tam ir kvalificējies.
Sportošanai viņš pievērsies vien 18 gadu vecumā, kad nolēmis dzīvi saistīt ar armiju – vajadzēja uzlabot fizisko kondīciju. “Sāku trenēties skriešanā, kas man vienmēr patikusi, vēlāk aizrāvos ar klinšu kāpšanu, bet 2009. gadā piedalījos Latvijas Ielu vingrošanas sporta biedrības dibināšanā. Skrēju pusmaratonus, bijuši arī divi maratoni, bet sapratu, ka gribas kaut ko vairāk – ar odziņu,” viņš atklāj ceļu līdz šķēršļu joslu sacensībām.
Pagājušajā gadā tām pievērsies nopietni un augušas ambīcijas. Lai kvalificētos pasaules čempionātam, jāpiedalās noteiktās sacensībās ārzemēs un jāierindojas 20 labāko vidū. “Sacensībās Zviedrijā ieņēmu 15. vietu, kas, ņemot vērā to, ka startēju kopā ar profesionāļiem, deva lielu iedvesmu. Pēc tam Anglijā biju devītais, lai gan trase bija ļoti, ļoti grūta – gandrīz 20 km un ārkārtīgi smagi gāja,” teic Kaspars. Toronto viņš gatavojas startēt 15 km distancē un komandu sacensībās, kurām var pieteikties ikviens interesents. Kompāniju piekrituši sastādīt divi dienesta biedri, bet NBS – apmaksāt dalību. Savējie ir jāatbalsta!
“Debijas reizei izvēlējos startēt vecuma grupā (no 35 līdz 39 gadiem), lai redzētu līmeni un saprastu, ko varu. Ja būs pietiekami labs rezultāts, nākamgad varētu skriet elitē,” spriež Kaspars, kura mērķis ir iekļūt labāko pieciniekā. Par savu trumpi uzskata tehniskos šķēršļus, arī smagumu velšana nesagādājot problēmas. Mīnuss esot skriešanas ātrums – savā vecumā vairs rekordus neuzlabošu, kā viņš saka.
Treniņš armijā
Kanālā TV 3 var vērot šovu “Amerikāņu nindzjas”, kur jāpārvar šķēršļu trase, tikai specifika tā, ka nav jāskrien. “Tas ir viens no nākotnes plāniem. Cik esmu vērojis televīzijā un internetā – uzskatu, ka spēka elementos varētu tikt diezgan tālu, jo ir pieredze klinšu kāpšanā un no turienes – satvēriena spēks, laba bāze iegūta ielu vingrošanā. Bet ir arī viltīgie elementi, kur daudz atkarīgs no veiksmes. Problēma gan ir tā, ka amerikāņi šajā šovā neļauj piedalīties ārzemniekiem. Lielbritānijā arī līdzīgi. Zviedrijā agrāk bija šāds šovs, bet pēdējos gados vairs ne.” Kaspars sapņo, ka kādreiz varētu šādas sacensības sarīkot Latvijā, bet lielākais izaicinājums, kā jau bieži, ir finansējums.
Kaspars trenējas vismaz četras reizes nedēļā, bet nekas specifisks neesot vajadzīgs: “Esmu sapratis, ka šķēršļu lietas man īpaši nav jātrenē. Neko speciālu nemeklēju – aizeju uz skolas stadionu un darbojos – pievilkšanās, atspiešanās uz līstekām. Skriešanai ir vajadzīgs nelīdzens apvidus, tāpēc esmu sācis piedalīties “Stirnu buka” sacensībās. Plus skrienu ar papildus smagumu – piemēram, 20 kg maisu plecos, pārvaru kādu ūdens šķērsli. Dienesta vietā ir pateicīga vide, lai to visu organizētu.”
Kaspars Kalnbērzs pēc pakāpes ir seržants un ikdienas pienākumos ietilpst darbs ar jauniešiem, kas izgājuši trīs mēnešu pamatapmācību kursu un vēlas kļūt par kaujiniekiem. Tagad viņam jauni izaicinājumi – karavīru rekrutēšana.
