Franks Gordons: Nazarbajevs aiziet – un paliek? 0
1941. gada 5. septembrī savās bēgļu gaitās es ar vecākiem ierados Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atā (tagad Almati). Pabrīnījos par stalto ēku – operas un baleta teātri, ko Staļins esot uzdāvinājis kazahiem.
Tikai pusčukstus man stāstīja, ka tā paša Staļina vainas dēļ ap 1930. gadu badā nomiris kāds miljons kazahu, jo piespiedu kolektivizācijas gaitā bojā gāja aitu ganāmpulki – viņu galvenais iztikas avots.
Neilgi pirms manas ierašanās, 1940. gadā, Staļins uzspieda kazahiem krievu rakstību – kirilicu, un tā gada 6. jūlijā čabana (aitu gana) Abiša ģimenē piedzima Nursultans Nazarbajevs, kurš pēc arodskolas beigšanas strādāja Karagandas metalurģijas kombinātā, stāvot pie čuguna krāsns.
Viņš ātri izmantoja priekšrocības, ko sola aktivitāte komjaunatnē, pēc tam partijas aparātā, līdz (pārlēksim kādus gadu desmitus) viņš 1989. gada 22. jūnijā kļuva par Kazahijas kompartijas Centrālkomitejas pirmo sekretāru.
Visus šos gadus derīgiem izrakteņiem pārbagātā Kazahstāna bija kā tāda cilvēku izgāztuve: 1941. gada augustā turp tika deportēti Pievolgas vācieši, Karagandas ogļu raktuvēs kalpināja ieslodzītos, turpat bija liels lēģeru pudurs.
Ņikita Hruščovs mobilizēja tūkstošiem jauniešu no visas Padomijas, lai apgūtu neskartās zemes (krievu valodā “ceļina”) Kazahijas ziemeļu stepēs un apbērtu visu Padomju Savienību ar labību.
Pārkrievošana auga augumā, un šī novada centrs Akmoļinska tika pārdēvēta par Ceļinogradu…
Sabrūkot Padomju Savienībai, Nursultans Nazarbajevs – cilvēks ar nepilnu vidējo izglītību – 1990. gada 24. aprīlī kļuva par suverēnās Kazahstānas prezidentu. Savas prezidentūras 28 gados ar neatslābstošu enerģiju apveltītais Nazarbajevs daudz ko paveica.
Kazahstāna kļuva par naftas un gāzes dižvalsti. Par ogļūdeņraža ieguves modernizāciju gādāja pirmām kārtām amerikāņu kompānijas, un, augot atbilstošam ienākumu plūdumam, prezidents Nazarbajevs īstenoja vērienīgu ideju: 1997. gadā Akmoļinska/Akmola/Ceļinograda tika pasludināta par Kazahstānas galvaspilsētu un ieguva nosaukumu Astana (tulkojumā – Galvaspilsēta).
Dažos gados Astana kļuva par vienu no pasaules brīnumiem, par ko jau daudz rakstīts.
Lielajā lidostā “piezemējas” svarīgi viesi no visas Eirāzijas, jo Astanā Nazarbajevs rīko “starpvalstu” un “starpreliģiju” konferences, sacenšoties kaut vai ar Ženēvu. Nazarbajevam nākas laipot starp Krieviju un Ķīnu, un tas viņam līdz šim izdevies.
Manuprāt, svētīgs pasākums bija 2017. gadā pasludinātā pakāpeniskā pāreja no kirilicas uz latīņu alfabētu, stiprinot gan nacionālo, gan “turcisko” identitāti.
Jā, Nazarbajevs ir autoritārs valdnieks, un viņa personības kults reizēm šķebina: tādi tituli kā “Nācijas līderis”, “Tautas varonis”, “Tautas mīlulis”… Te jāņem vērā, ka katrs kazahs ir savai ģimenei, savai dzimtai, savai ciltij un savam “žuzam” (cilšu apvienībai) piederīgs. Tas daudz ko izskaidro.
Nursultanam Nazarbajevam ir 78 gadi, bet vecums un veselības problēmas nav vienīgie iemesli tam, ka viņš pēkšņi un negaidīti 19. martā, uzrunājot tautu un pasauli TV raidījumā, paziņoja, ka atkāpjas no prezidenta amata.
Acīmredzot te bija vainojama korupcija, cīņa par varu dažādās struktūrās, augošs protests pret sociālo nevienlīdzību.
21. februārī Nazarbajevs bija atlaidis valdību, jo tā “nespēja uzlabot dzīves līmeni”, kā ziņoja “The Astana Times”.
Ko tagad? Pēdējos gados Nazarbajevs nevīžoja parūpēties par “mantinieka” izvēli. Tiesa, tagad līdz jaunām prezidenta vēlēšanām viņa pienākumus pildīs 65 gadus vecais Senāta priekšsēdis Kasimžomarts Tokajevs, kurš pabija gan premjera, gan ārlietu ministra amatā un pasaulē cienīts kā spīdošs diplomāts. Paziņodams par aiziešanu no prezidenta amata, Nazarbajevs teica: “Ticu, ka Tokajevs ir tieši tas cilvēks, kam var uzticēt Kazahstānas pārvaldīšanu.”
Taču žurnāla “Der Spiegel” Maskavas korespondents Kristiāns Ešs norāda, ka Nazarbajevs saglabā ne tikai “Nācijas līdera” titulu, bet arī joprojām ir Nacionālās drošības padomes vadītājs un varas partijas “Nur Otan” vadītājs. Viņš acīmredzot “vaktēs”, kamēr dzīvs.
