Mācīties pacietību 7
Pagaidām ilgi nevaru nostāvēt. Reizēm pēc dievkalpojuma jūtos tik saguris, ka nesaprotu, kā nolikt kāju, lai nesāpētu.
Katru dienu dodos uz fizioterapiju. Viss notiek caur sāpēm. Brīžiem ir sajūta, ka kaulus lauž pušu. Vairākas stundas vingrinu pirkstus, kustinu locītavu, mēģinu stiept elkoni, lai būtu taisns, darbojos ar satriekto kāju.
Fizioterapija māca pacietību. Visam vēl ir jāatjaunojas. Pagaidām jāsadzīvo ar domu, ka daudz ko nevaru tā kā agrāk. Kad vīri sasveicinās, rokasspiedienam jābūt spēcīgam. Visi bija raduši, ka man tāds ir. Tagad tā nevaru, to vienmēr visiem godīgi paskaidroju. Labā roka vēl nestrādā ar pilnu atdevi. Agrāk tā bija krietni stiprāka par kreiso. Pēc traumas izmērīju spēku abās – labajā nebija pat desmitās daļas no kreisās rokas varēšanas!
Pirmais, ko mācījos slimnīcā – parakstīties, jo laulājot parakstam jābūt tādam pašam, kāds paraugs savulaik nosūtīts Tieslietu ministrijai. Esmu jau ievingrinājies.
Būt nomodā par valsti
Dzīvē bieži notiek pavērsieni, par kuru iespējamību tajā brīdī nav īstas atbildes. Nejaušību nav, ir tikai jaušības, un to jēgu var apjaust pēc laika. Kad mācījos vidusskolā, biju noskaņojies, ka stāšos vai nu Aizsardzības, vai Policijas akadēmijā. Sanāca tā, ka nokļuvu pedagoģijas augstskolā, studēju skolvadību. Kādu laiku pat strādāju šajā augstskolā, biju personāla daļas speciālists.
Tieši tolaik izdomāju – tomēr pieteikšos rekrutēšanas centrā. Izturēju fiziskos pārbaudījumus un testus, taču mediķi mani izbrāķēja, jo uz rokām bija kaut kas līdzīgs psoriāzei. Biju varen dusmīgs, ka nepaņēma, pat brēcu, ka ādas vaina man netraucētu komunistus šaut. Tāda puiciska bravūra.
Pirms trim gadiem Kuldīgā notika militārā parāde, baznīcā bija svētbrīdis. Piedalījās daudzi karavīri, arī toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Izstāstīju viņam, kā gribēju kļūt par karavīru, bet mani nepieņēma. Ministrs izmeta – vari taču stāties zemessargos. Man divreiz nav jāsaka! Devos rakstīt iesniegumu un tiku Kuldīgas 45. nodrošinājuma bataljonā. Pavasarī apmeklēju leģionāru piemiņas pasākumu Lestenē, atkal satiku Pabriku. Teicu – re, esmu zemessargs. Viņš ļoti izbrīnījās, domāja, ka toreiz jokoju.
Būt zemessargam ir iespēja kalpot valstij, rūpēties par drošību un aizsardzību. Ja valstij darītu pāri, zinātu, kā rīkoties. Ir svarīgi būt nomodā, jo neviens nevar zināt, vai un kad pienāks X stunda. Man zemessardze ir arī iespēja fiziski izkustēties. Vismaz reizi mēnesī notiek mācības, kur poligonā apgūstam militārās iemaņas, trenējamies. Es gan esmu nevis kapelāns, bet ierindas zemessargs, tomēr arī te skaru garīgas tēmas. Mācību laikā guļam zem klajas debess, esam skarbos un pieticīgos apstākļos. Ja ir mana dežūra, esmu augšā un kurinu ugunskuru. Tādos brīžos dvēseles veras vaļā, raisās būtiskas sarunas. Kā es saku, tā arī ir mana draudze.
Atvērt sirdi saknēm
Kad mācījos pirmajā klasē, ļoti lepojos, ka mamma mācījusies Krievijā. Tolaik vēl nesapratu, kāpēc viņa tur bija. Vēlāk uzzināju, ka mammas ģimeni izsūtīja. Viņa piedzima 1949. gada 1. februārī, bet jau 25. martā kopā ar vecākiem brauca lopu vagonā uz Sibīriju. Vien septiņas nedēļas vecs zīdainītis! Vectēvs Kārlis bija latviešu leģionārs. Patriotisms – tā ir mūsu ģimenes lieta.
Kad sākās Atmoda, man rokās nonāca dokumentālā grāmata Baigais gads, kas vēsta par boļševiku laiku Latvijā. Bija sajūta, it kā es būtu piedzīvojis klīnisko nāvi, pamostos un saprastu: tālāk tā nedrīkstu dzīvot! Man bija tikai 11 gadu. Piepeši ieraudzīju, ka tas standarts, pēc kā dzīvoju, ir kaut kas pretīgs, ārkārtīgi riebīgs. Centos no tā nomazgāties, notīrīties.
Nacionālajos jautājumos varu būt skarbs. Nenoliegšu, esmu bijis arī pārlieku puiciski bravūrīgs, tomēr visa pamatā ir vēlme dzīvot brīvā valstī, rūpēties par to.
