Pacelt muzikālo latiņu 7
Nespēlēju nevienu instrumentu, mūziku un dziedāšanu neesmu apguvis akadēmiski. Mūzikas skolā pamācījos vien, kā smejos, piecas dienas, tomēr dziedu labprāt. Varbūt tādēļ savulaik neatteicos no līdzdalības šovā Dziedi ar zvaigzni. Es uz to netiecos, mani uzaicināja. Tas bija grūts brīdis, jo nācās izlemt, vai man kā mācītājam to vajag. Piekritu. Saņēmu atbalstu no Baznīcas vadības. Tā bija īpaša pieredze, lai gan, nenoliegšu, radīja lieku spriedzi manā dzīvē.
Šova laikā iepazinos ar mūziķi Igo Fominu. Kopā sākām prātot – kāpēc gan nevarētu muzicēt arī pie baznīcas, sarīkot kādu koncertu?! Tā arī notika. Jau trešo gadu rīkojam Annas baznīcas dārza koncertus Kuldīgas pilsētas svētku ietvaros.
Kad mūzika skan baznīcā vai tās tuvumā, tas nav tikai koncerts – cilvēki atveras pārdomām par sevi un Dievu. Šovasar pie mums viesojās un spēlēja ģitārists Kaspars Zemītis un stīgu kvartets, Armands un Andrievs Alkšņi, Aivars Hermanis, Raimonds Macats, Mārcis Auziņš, Laima Jansone, Ainis Zavadskis un Ilze Fārte, bija Iļģu koncertprogramma bērniem… Pēc koncerta saķērām galvu – tagad latiņa pacelta ļoti augstu, ko nu?! Jādomā atkal kas jauns.
Šovasar pie mums muzicēja arī Kārlis Kazāks. Viņš spēlē, visi klausās, un piepeši ienāk trīs džeki ar aliņiem. Domāju, viss, tagad sāksies… Taču viņi drīz vien pamanīja, ka te ir pavisam cita gaisotne. Otrajā dienā tos pusdzertos aliņus atradu, noslēptus turpat pie stūra. Viņi jutās neērti, centās pudeles nolikt tālāk no acīm.
Vide var mainīt cilvēku. Nav jārāda ar pirkstu vai jāskalo smadzenes, cilvēks pats saprot, ierauga – bāc, var taču dzīvot citādi! Nevis jūt to kā sodu, bet piepeši redz – tas, kā dzīvoju tagad, dod daudz lielākas iespējas, man izdodas sasniegt daudz vairāk.
Pateikties par dzīvību
Man patīk braukt ar motociklu, taču pārgalvība nav pie sirds, ātri nejoņoju. Tomēr šovasar, 30. jūlijā, notika avārija. Pēc tam cītīgi šķetināju – kā būtu, ja būtu. Ja nebūtu braucis, ja būtu aizkavējies mājās… Todien mani gandrīz jau notrieca mašīna. Lai gan aplī bija priekšroka, nobremzēju, jo nesapratu, vai šoferis grasās to darīt. Tā tikām sveikā cauri. Tas laikam bija brīdinājums, jo pēc pusotras minūtes ilga brauciena notika īsta sadursme, avārija.
Kad jau gulēju slimnīcā, mēģināju apjaust, cik ātri viss noticis.
Ieraugi, bremzē – un bums! Vien kādas trīs sekundes. Skaidri atceros, kā pirms trieciena teicu Dievam – ielieku sevi tavās rokās. Kad pēc mirkļa attapos, domās izzibēja: paldies, esmu dzīvs.
Redzēju, kā uz muguras šļūcu pa asfaltu. Kā mocis lēnām virzās uz manu pusi. Piefiksēju: kreisā kāja un rokas kustas, bet labā roka…
Uzreiz nodomāju – šito vajadzēs amputēt. Domās jau liku pa plauktiņiem, kā ar vienu roku varēšu kalpot, kā būs zemessardzē, kā mājās… Ne haotiski, bet tā ļoti secīgi, loģiski. Pēc tam izķeksēju telefonu, sazvanīju jauno pāri, ko man tajā dienā vajadzēja laulāt. Teicu, ka nebūšu, jo guļu uz asfalta.
Skatījos uz roku, kas bija viens vienīgs asiņains jūklis, kauls izspiedies laukā. Dievs, cilvēku radot, ir pārdomājis daudz ko. Uzliek tikai tik, cik var izciest. Es nejutu sāpes. Apkārtējie ļaudis palīdzēja, kāds vīrs uzlika žņaugu.
Tagad nemaz nebrīnos, ka tieši tobrīd garām brauca Kuldīgas dakteris Oļegs Gologuzovs, izcils ārsts. Viņš sniedza pirmo palīdzību. Sacīju: dakter, roka jāgriež nost… Viņš nosmīnēja vien – mācītājs, bet nu stulbs gan. Nosmējām abi, tomēr viņa acīs redzēju, ka trauma ir nopietna. Pirmo reizi mūžā nokļuvu slimnīcā, mani aizveda uz Gaiļezera slimnīcu Rīgā. Tur mani salāpīja un šo to pāršuva, veica operāciju. Klīnikā pavadīju mēnesi,
Uz avāriju skatos kā uz svētību, nevis sodu, kā nereti uztver traģisku notikumu. Dievs glāba, lai man būtu laiks domāt. Nedrīkst desmit gadu būt nepārtrauktā ierindā, iztikt bez atvaļinājuma – es tā biju dzīvojis. Dievs mani apstādināja.
