Naža asmens paļāvībā. Intervija ar mācītāju Mārtiņu Burki-Burkevicu pēc avārijas 7
“Mums ir vislabākais mācītājs Latvijā! Un viņš ir īsts Latvijas patriots!” Tie ir pirmie vārdi, ko dzirdam, ienākot draudzes namā. Debesīs slejas majestātiskā Kuldīgas Svētās Annas baznīcas ēka. Esam atbraukuši, lai satiktu mācītāju. Mārtiņš Burke–Burkevics nāk pretim tikpat varens kā baznīcas tornis. Sarokojas un atvainojas, ka sveiciens nav tik stingrs, kā pienāktos, jo roka vēl nav sadzijusi pēc avārijas (intervija žurnālā publicēta 2014. gadā – La.lv).
Mārtiņš malko kafiju no pamatīga māla kausa, kam osu rotā sarkanbaltsarkana lentīte. Arī mācītāja delmu ietver aproce Latvijas karoga krāsās. Latviskas un nacionālas rotas nav ārišķība, bet saskan ar Mārtiņa pārliecību, viņa vēlmi kalpot valstij, palīdzēt cilvēkiem. Tam piedien arī 18. novembra svētkos, saņemtais pulkstenis, kurā ietverts Kuldīgas novada ģerbonis. Tā ir goda balva, pasniegta Annas draudzes un Īvandes draudzes mācītājam Mārtiņam Burke-Burkevicam par nesavtīgu kalpošanu novada iedzīvotāju labā.
Iedrošināt ienākt
Man ir svarīgi, lai šī vieta, kur kalpoju, kļūst cilvēkiem arvien pieejamāka.
Labiekārtojām baznīcas dārzu, izveidojām celiņu segumus, lai tie būtu pielāgoti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas kļuva iespējams, kad saņēmām finansiālu atbalstu Eiropas fonda projektā, kas domāts lauku attīstībai. Uzbūvējām arī pārvietojamu skatuvīti, tādu kā brīvdabas estrādi. Malkas šķūnī tika iekārtota kafejnīca, kurā saimniekoja Zaķu krogs no Jūrkalnes. Nostiprinājām Alekšupītes krastu, izveidojām nelielu promenādi. Klausies koncertu, un blakus upīte čalo…
Lai cilvēki jūt iedrošinājumu ienākt baznīcā. Nevis tā – vai, es tur nedrīkstu iet, jo neesmu draudzei piederīgs. Lai nāk ikviens! Baznīcā cilvēks vienmēr sāk domāt, pat ja aplūko tikai, kā izskatās telpa, vai pēta arhitektūru. Kādā brīdī pat nejaušs ienācējs tomēr paskatīsies arī uz krucifiksu, un kaut kas viņā noteikti tiks uzrunāts. Man šķiet būtisks Jura Rubeņa teiktais: “Cilvēkam nav iespēju aiziet tik tālu, lai Dievs viņu negaidītu atpakaļ.”
Droši soļot tumšā ielejā
Kļūt par mācītāju nebija mana izvēle vai apdomīgi izvēlēts mērķis. Agrāk par Dievu vispār nedomāju, nebiju pat kristīts. Baznīcā sāku iet tikai pēc vidusskolas, kad jau studēju otrajā kursā pedagoģijas augstskolā.
Talsos tolaik kalpoja mācītājs Māris Ludviks. Trīs gadus katru svētdienu aizturētu elpu klausījos viņā, apbrīnoju. Padomju laikos mācītājs Ludviks bija disidents, cīnījās par Latvijas neatkarību. Kopā ar Juri Rubeni, Modri Plāti un citiem bija izveidojis mācītāju kustību Atdzimšana un atjaunošanās, cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu. Par politisku brīvdomību Māri Ludviku kopā ar ģimeni izraidīja no Latvijas, astoņus gadus mācītājam nācās dzīvot svešumā, viņš kalpoja Kanādā. Latvijas vēsture, neatkarības laiks, smagie likteņa pavērsieni man šķiet izpētes un apbrīnas vērti. Mācītājs Ludviks šo vēsturi ir veidojis.
Viņa dzīve bija bīstama, briesmas draudēja no tolaik pastāvošās iekārtas. Ja šāds vīrs tic Dievam, ir mācītājs, par to vērts aizdomāties. Tātad kāds spēks palīdz izturēt sūras dzīves epizodes, kas var salauzt cilvēku, kurš paļaujas tikai uz savu spēku. Manī radās aicinājums, tomēr vēl ilgi nebiju gatavs iet šo ceļu, jo ir milzīga atbildība runāt ar cilvēkiem baznīcā, tas nav vienas dienas šovs. Iestājos Lutera akadēmijā, pēc tam sāku kalpot.
Man bieži vaicā padomu, palīdzību. Nereti cilvēkam šķiet – atnāks uz baznīcu, satiks mācītāju, kurš par viņu palūgsies, un viss atrisināsies. Recepti, kā rīkoties, jau varu iedot, taču nekas nemainīsies, ja citāds nekļūs pamats, uz kā stāvi, balsties. Mūsu izcelsme ir Dievā. Dievs ir atslēga, lai atbildētu uz svarīgo jautājumu: kas es esmu kā cilvēks. Tikai šāda sapratne, ticība ļauj citādi paraudzīties uz pasauli un notiekošo. Kādreiz arī man bija cits vadmotīvs – viss atkarīgs tikai no manis! Tikai no mana spēka! Tomēr ar to vien nepietiek, lai pastāvētu. Uzticēšanās pamats ir daudz, daudz spēcīgāks par tevi pašu. Tas gan nenozīmē, ka pašam nekas nav jādara, jādzīvo nolemtībā vai nolaistām rokām. Taču, ja paļaujas, viss atrisinās, cilvēks spēj tikt cauri pārbaudījumiem, jo nav viens.
Reiz dzirdēju stāstu par diviem mūkiem. Vecajam mūkam padodas viss, ko dara, bet jaunajam – ne. Jaunais grib zināt, kāpēc tā. Mūks stāsta: es izmantoju naža asmeņa metodi. Tā ir vienkārša – noliec nazi ar spici pret galdu, lai stāv. Jaunais mēģina, bet nazis gāžas. Kā tu to dari?! Vecais mūks novieto nazi stāvus un ar pirkstu to pietur.
Ja paši savā spēkā cenšamies visu sasniegt, bieži gāžamies, krītam. Ir vajadzīgs Dievs, kas pietur. Tikai tad varam runāt par svētību. Kā teikts Dāvida psalmā: pat ja eju cauri tumšai nāves ēnas ielejai, ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.
