Monika Zīle: Starp citu, populārais Putina kritiķis Navaļnijs atbalsta Krimas aneksiju, dēvēdams to par “tautas izvēli” 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Cilvēki ir kā salāti, kur labais sajaukts ar slikto, bet aizdaram izmantota dažādu pretrunu mērce.” Daniēls Handlers, amerikāņu rakstnieks un mūziķis
19. martā Aizputes amatieru teātris pēc pandēmijas uztieptās ilgās bezdarbības ar jaunas lugas pirmizrādi iepriecināja pilsētas skatuves mākslas mīļotājus, un tie, pēc vīrusa mājsēdēm beidzot sabiedrībā izgājuši, pateicības aplausus un ziedus netaupīja. Nu ir kopīgs gandarījums, lai gan vēl nedēļu pirms izrādes iestudējuma režisētājs Igors Māters un viņa sapulcinātie pašdarbības aktieri baidījās galvot, ka pasākums notiks, jo Aizputi bija sasniedzis Dienvidkurzemes novada domes vadības ieteikums šobrīd atturēties no izklaidēm.
Nekādu strupu pavēļu, vien mājiens: nu, padomājiet, vai piedien plaukšķināt un smaidīt, kamēr Ukrainā plosās karš. To, bez šaubām, izrādes ievadā aizputniekiem atgādināja, netieši mudinot novērtēt dzīvi zem mierīgām debesīm. Novada domes uzskatam neoponējot, piebalsošu viedoklim, ka sīkie ikdienas prieki un ierastās gaitas nemazina mūsu līdzjūtību Krievijas agresijas upuriem.
Nesen ziņu aģentūras izplatīja vēsti, ka Krievijas iebrukums Ukrainā un karš negatīvi ietekmējis globālās navigācijas sistēmu darbību Baltijā un daļā Skandināvijas. Tāpēc lidsabiedrības nevar tagad paļauties tikai uz GPS, tām papildus jāizmanto arī citi pozicionēšanās līdzekļi.
Jāteic, karadarbība radījusi nopietnu apjukumu arī mūsu iekšējā navigācijā – tā mulst viedokļu pēkšņās nomaiņas vētrās un pazaudē līdz šim par drošiem uzskatītos orientierus.
Kad Rīgas Jaunā teātra vadītājs Alvis Hermanis, ļoti izdevīgus darba līgumus Vācijā pazaudēt nenobijies, tur skarbi iebilda pret “velkamismu”, viņu apbrīnoja un dievināja. Nu daļa šo izcilā mākslinieka pielūdzēju sociālajos tīklos izplata solījumus JRT vairs neapmeklēt nekad mūžā, jo režisors radošajā komandā uzņēmis Krievijas aktrisi Čulpanu Hamatovu. Tagad Hermanis vairs nav patriots, bet aizdomīga tēva dēls, nelabojami kļūdījies cilvēks, ar Krievijas teātriem savulaik sadarbojies un ar Gorbačovu ticies un bez piecām minūtēm linčojams latviešu tautas ienaidnieks.
Tiesa, Hamatova nepieder Kremļa opozicionāru nometnei – bijusi gan to skaitā, kuri aģitējuši balsot par Putinu, gan koncertējusi Krimā pēc pussalas aneksijas. Bet pamēģini autoritāra režīma valstī atsacīties no līdzdalības aģitācijā, ja piedevām vadi labdarības fondu onkoloģiski slimu bērnu ārstēšanai, un dāsnākais pienesums tam nāk no varas struktūrām?…
Neesmu šīs aktrises fane, draudzene vai advokāte. Viņas ierašanās un publiskie paziņojumi tikai izgaismo acīmredzamu pretrunu: sacīdami, ka gaidām krievu sabiedrības novēršanos no Putina, acīmredzot neesam īsti godīgi, jo tagad Krievijas agresiju nosodījušo Hamatovu saucam par liekuli, kurai nedrīkst ticēt.
Starp citu, populārais Putina kritiķis un cietumā ieslodzītais Aleksejs Navaļnijs atbalsta Krimas aneksiju, dēvēdams to par “tautas izvēli”.
Tad kā būt?… Tāds jautājums droši vien tagad pamatīgi nodarbina cilvēkus, kuri vēl nesen saviem sociālo tīklu profiliem pievienoja Ungārijas karodziņu, sajūsminoties par šīs valsts premjera Viktora Orbāna realizēto politiku pret ekonomiskajiem bēgļiem. Šodien viņš ir starp tiem retajiem, kas izrāda simpātijas Putinam.
“Mums pašiem te jau sava liela 5. kolonna,” sociālajos tīklos raksta Hamatovu no Latvijas izraidīt noskaņotie, viedokļa papildināšanai atsaukdamies uz “Ludzas Zemē” nesen publicēto šīs avīzes redaktores Laimas Linužas viedokļrakstu ar patiesi satraucoša Putina un Krievijas politikas atbalstīšanas vēriena piemēriem Latgalē.
Man pazīstamie ludzānieši domā, ka žurnālistes emocionalitāte sabiezina krāsas, taču problēma nenoliedzami pastāv – liels pilsoņu procents austrumu novadā nejūtas piederīgs Latvijas valstij. Bet ko var gribēt no “Saskaņas” elektorāta? – pieres bažīgi raucot, murmina tā dēvētie nacionālo partiju politiķi un parlamenta deputāti, un šajā vietā mans iekšējais navigators iesprūst. Nevarēdams saprast, kādā veidā – ar slepenu līgumu vai kā?… – Latgale pārtapusi “Saskaņas” lēnī, kur bez J. Urbanoviča atļaujas nedrīkst ielūkoties citu politisko spēku pārstāvji.
Dārgie Nacionālās apvienības, “Jaunās Vienotības”, JKP un ZZS Saeimas deputāti, nelauziet jel savas baltās rociņas, par Latgales 5. kolonnu šausminoties, bet izkāpiet beidzot no savas komforta zonas, apmeklējiet Ludzas un Zilupes novadu un paklausieties, ko cilvēki tur saka! Jā, smalks rečitatīvs nebūs.
Taču, tikai Rīgas kabinetos par Latgales latviskumu sāpi turēdami un Latgali kā etnogrāfisku savādnieku stūrīti uzlūkodami, jūs uzstājīgi grūžat ļaudis Kremļa apkampienos.
Psihologi jau brīdina, ka mūsu empātijas navigatoru tuvākajā nākotnē gaida viens ļoti nopietns pārbaudījums. Tagad sabiedrība pārsvarā jūt līdzi Ukrainas bēgļiem un cenšas palīdzēt. Šis resurss diemžēl nav bezizmēra, līdzjutēji pēc laika nogurs un palīdzības gaidītāji sāks apgrūtināt, ja piedevām netīksmi vēl uzkurinās informatīvā kara jaunajam posmam sagatavoto troļļu armija.
Tās raidītie izlūkšāvieni jau skanējuši ar sociālajos tīklos publicētajiem dažu bēgļu automašīnu attēliem: neko sev, limuzīnos atbraukuši… Piebalsotāji nav ilgi jāgaida: aha, šiem nu valsts grūž pīrāgus, bet pašu ļaudīm sēnalas ar mēru dala.
Te nu darbs Sabiedrības integrācijas fondam (SIF) – operatīvi publiski skaidrot, ka ne visi bēgļi nāk ar pauniņu azotē, un Ukrainā pirms kara bija daudz uzņēmēju un turīgu cilvēku, kas neierodas šeit labākas dzīves meklējumos, bet paglābjas no nāves. Vislielākās bažas, ka, ievelkoties agresijai, līdzjūtība cietušajiem varētu noplakt līdz vienaldzības līmenim, izplēnējot apātijā. Lai visi labie garie no tās sargā mūs un palīdz Ukrainai!
