“Nāvi kapitālistu vabolēm!” Kolorādo vaboļu uzbrukums padomijai un kāda krievu virsnieka atzīšanās 3
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vasarā daudziem mazdārziņu īpašniekiem lielas raizes sagādā kartupeļu lapgrauzis jeb Kolorādo vabole, kas negausīgi uzbrūk kartupeļu lakstiem un apdraud gaidāmo ražu.
Latvijā šis kukainis parādījās pirms vairāk nekā 60 gadiem, kad padomju propaganda to attēloja kā ASV imperiālistu bioloģisko ieroci, ar ko ļaundari cenšas iznīcināt kartupeļu sējumus.
Eiropā kartupeļu lapgrauzis bija izplatījies jau vairākus gadu desmitus, tādēļ ziņas par Kolorādo vaboles virzību uz Latviju dažkārt izskanēja gluži kā informācija par frontes līnijas tuvošanos.
“Kartupeļu lapgrauzis (Kolorādo vabole) tuvojas Latvijas republikai”: 1958. gada 12. augustā Valmieras rajona laikraksts “Liesma” ar šādu virsrakstu publicē ziņu, ka ļaunā vabole izplatījusies Lietuvā un atrodas vairs tikai 18 km no Latvijas robežām (diezgan neparasti bija arī tas, ka laikraksts bija atļāvies virsrakstā lietot vārdu savienojumu “Latvijas republika” bez obligātās piekabes “padomju sociālistiskā”).
Patiesībā kartupeļu lapgrauzis jau bija sasniedzis Latviju, jo dienu iepriekš, 1958. gada 11. augustā, Kolorādo vaboles kāpuri bija pamanīti kartupeļu laukā Liepājas ezera dienvidaustrumu galā kolhoza “Arājs” teritorijā.
Pionieri pret vabolēm
Latvijas iedzīvotāji bija labi sagatavoti, lai varētu atpazīt kartupeļu ienaidnieku, jo prese jau kopš 50. gadu sākuma cītīgi ziņoja par vaboles ārējo izskatu un draudiem, ko tās izplatīšanās varētu radīt kartupeļu ražai.
Kad pie varas vēl bija Staļins un apgriezienus uzņēma aukstais karš starp PSRS un ASV, padomju propaganda izplatīja sazvērestības teoriju, ka pie Kolorādo vaboles invāzijas esot vainojami amerikāņu imperiālisti, kas no lidmašīnām izkaisa rijīgās vaboles virs laimīgām sociālisma zemēm, lai iznīcinātu kartupeļu ražu un mērdētu badā darbaļaudis.
Tika pasludināta nesaudzīga cīņa pret Kolorādo vaboli, un katrs pionieris ar stikla burciņu rokās varēja sniegt savu ieguldījumu, lai atklātu un iznīcinātu ienaidnieku.
1949. gadā žurnālā “Bērnība” publicēts padomju varai lojālā rakstnieka Arvīda Griguļa stāsts “Trešā brigāde”, kurā ir aprakstīta šāda epizode: “Reiz saruna ievirzījās par kartupeļiem. Bērni uzzināja, ka visā pasaulē audzē Mičurina slavenā skolnieka Lisenko kartupeļus. Pēteris vēl pastāstīja, ka kartupeļiem esot kāds briesmīgs ienaidnieks – Kolorādo vabole.
Pēteris uzšķīra grāmatu un nolasīja: “Kolorādo vabole, ar latīņu nosaukumu Leptinotarsa decemlineata ievazāta no Amerikas. Ļoti plaši izplatīta Francijā, Anglijā un Vācijā. Kolorādo vabole ir apmēram vienu centimetru gara, ovāla, sarkani dzeltena, ar melniem plankumiem uz galvas un kakla, desmit melnām gareniskām svītriņām pār muguru. Ziemu pārziemo dziļi zemē, bet jaukā laikā ir spējīga lidot, jo viņai ir divkārši spārniņi. Lidojot pārvietojas ar ārkārtīgi lielu ātrumu. Ja uzkrīt kartupeļiem, tad tas ir vairāk nekā mēris. Katra vaboļu māte gadā var dot 80 miljonu pēcnācēju.”
Astoņdesmit miljoni… Visi izbrīnā ieplēta acis. Tajā pašā mirklī Valdis aizvēra acis un redzēja savā priekšā plašo kolchoza kartupeļu lauku, kur zem katra kartupeļu laksta snauda dzeltena, melni svītrota vabole, un tas nozīmēja, ka nākamajā gadā viņu laukos būs tik daudz astoņdesmit miljonu briesmoņu, cik tur šogad ir kartupeļu lakstu.
Šausmās viņš pat nodrebēja. Tas nozīmēja, ka nebūs vairs garšīgo kartupeļu… Un kas cilvēks ir bez kartupeļa? Nekas.”
Agresors tīrumā
Latvijas Universitātes profesors, kukaiņu pētnieks Voldemārs Spuņģis apšauba Griguļa fantāzijas, ka viena Kolorādo vaboles mātīte varētu radīt 80 miljonus pēcnācēju; viņš arī noraida padomju propagandas izvirzīto teoriju, ka vaboles izplatīšanās bija ASV veiktās diversijas rezultāts.
“Kolorādo vabole sasniedza Latviju dabiskā ceļā, pakāpeniski izplatoties pa visu Eiropu. Piemēram, mūsdienās tā ir sastopama arī Somijas dienvidos. Kad pie mums no dienvidiem tuvojas karstie anticikloni, ar tiem izplatās arī dažādi kukaiņi.
Kolorādo vaboles dažkārt lielā skaitā ir sastopamas izskalotas jūras piekrastē. Tas notiek, kad karstais gaiss ir iepūtis vaboles jūrā. Pēc tam gaiss atdziest, vaboles iekrīt jūrā un tiek izskalotas krastā.
Tādēļ pēc vaboļu pēkšņās parādīšanās varētu rasties iespaids, ka notikusi diversija, vaboles tīšām palaistas no kāda kuģa,” skaidro profesors Spuņģis.
Kartupeļu selekcionāre Ilze Skrabule stāsta, ka 50. gados Kolorādo vaboli uzskatīja par bioloģisko ieroci, ko mums uzsūtījuši amerikāņu kapitālisti.
Vēlāk šāda veida retorika samazinājās; par vaboles izplatīšanos sāka rakstīt salīdzinoši bezkaislīgi, tomēr ik pa laikam Kolorādo vabole presē tika dēvēta par “agresoru”, piemēram, 1972. gadā Stučkas rajona laikraksts “Komunisma Uzvara” ziņo par vaboles jauno agresiju: “Mūsu republika neietilpst kartupeļu lapgrauža maksimālā kaitīguma zonā, tomēr arī te vienaldzība var maksāt dārgi.
Vienas vaboles pēcnācēju izbarošanai kaitēklim labvēlīgos apstākļos jau pēc pāris gadiem vajadzīgi vairāki hektāri kartupeļu. Vidējām un vēlām šķirnēm 30–40 kāpuri uz viena cera samazina ražu uz pusi, pie tam palielinot sīko bumbuļu relatīvo skaitu.”
Sadedzināja sūtījumu
Kolorādo vaboles visbiežāk ir sastopamas kartupeļu tīrumos, bet tās nesmādē arī citus nakteņu dzimtas augus: baklažānus, tomātus un tabaku. Lielāko postu nodara vaboles kāpuri, bet lakstus bojā arī pieaugušas vaboles.
Kā liecina tās nosaukums, šī vabole ir cēlusies no Kolorādo štata ASV, kur to pirmoreiz aprakstīja XIX gadsimta sākumā. Eiropu kartupeļu lapgrauzis sasniedza ap 1875. gadu.
Pirmā pasaules kara laikā Kolorādo vabole izplatījusies ap ASV armijas bāzēm Francijā, kur karavīri lietoja uzturā no Amerikas atvestos kartupeļus.
Iespējams, ka Latvijā vabole pirmoreiz redzēta ap 1927. gadu, kad slavenais kartupeļu selekcionārs Pēteris Knape saņēmis kartupeļu sūtījumu no Amerikas un atradis tajā vaboles.
Apzinoties sekas, kas draudētu, ja vaboles pamanītos izmukt, Knape visu sūtījumu aplējis ar petroleju un sadedzinājis.
Latvijas brīvvalsts laikā prese ik pa laikam rakstīja par Kolorādo vaboles izplatīšanos Eiropā un pakāpenisko tuvošanos Latvijai.
Piemēram, 1932. gadā žurnāls “Ekonomists” vēsta, ka Kolorādo vaboles dēļ Francija pilnībā zaudējusi iespēju eksportēt kartupeļus uz Angliju, bet tas nozīmē, ka Latvijas kartupeļu audzētājiem ir laba iespēja apgūt jaunus tirgus.
1939. gadā Lauksaimniecības kamera nolēma sūtīt Augu aizsardzības institūta vadītāju Edgaru Ozolu uz starptautisku konferenci Holandē, kur tika spriests par Kolorādo vaboles apkarošanu.
“Patlaban tā izplatījusies visā Francijā, parādījusies arī Beļģijā, Holandē, Luksemburgā, Vācijā un Šveicē. Ievērojot franču autoru pētījumus par klimata iespaidu uz šo dzīvnieku, noteikti jāuzsver, ka kartupeļu vabole varēs labi eksistēt arī pie mums. Kolorādo vabole var apdraudēt kartupeļu kultūru pie mums vairāk kā visi līdz šim sastopamie kaitēkļi kopā. Tādēļ jau laikus jāiepazīstas ar šī kaitēkļa apkarošanas paņēmieniem,” presei skaidroja Ozols.
1945. gadā, neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, Latvijas PSR vadītājs Vilis Lācis parakstīja rīkojumu par aizsardzību pret Kolorādo vaboles ienēsāšanu Latvijā.
Cita starpā rīkojums paredzēja organizēt pierobežas apriņķu un pagastu lauku vidusskolās pārrunas par postījumiem, ko nodara kartupeļu vabole, lai skolēnus ieinteresētu sistemātiski sekot kartupeļu un citu nakteņu kultūru lauku stāvoklim.
Bioloģiskais ierocis
Palielinoties saspīlējumam PSRS un ASV attiecībās, ap 1950. gadu padomju presē sākās masīva propagandas kampaņa, kas apsūdzēja amerikāņu imperiālistus Kolorādo vaboles izplatīšanā Austrumeiropas zemēs.
Piemēram, 1950. gada 28. maijā kompartijas laikraksts “Cīņa” publicējis biedējošas ziņas no sociālistiskās Vācijas: “Vācu tauta ar dziļu satraukumu un sašutumu reaģēja uz amerikāņu imperiālistu jauno noziegumu. Vācijas Demokrātiskās Republikas informācijas resora 25. maija ziņojums vēstīja visai pasaulei, ka amerikāņu lidmašīnas nometušas VDR teritorijā lielu vairumu Kolorādo vaboļu.
Tās atrastas uz māju jumtiem, ielās un pat dzīvokļos, kuru logi bijuši atvērti. VDR protestē pret šo noziegumu, ko pastrādājuši gangsteri un cilvēces ienaidnieki no amerikāņu imperiālistu nometnes.” Vēlāk līdzīgas ziņas pienāca no Polijas, Čehijas, Ungārijas un citām sociālistu zemēm.
Kompartijas rupors “Cīņa” gan uzsvēra, ka “kapitālistisko iekārtu neglābs ne ūdeņraža bumbas, ne Volstrītas seškājainie sūtņi – Kolorādo vaboles”.
“Tās laiks ir beidzies. Visas progresīvās cilvēces skatieni tagad pievērsti Padomju zemei – lielajai komunisma un miera cīnītājai. Tā ir cilvēces cerība un nākotne. Mūsu ceļš ir augšupejas ceļš, kas ved uz pārticīgu dzīvi, uz komunismu.
Pa šo ceļu Padomju Latvijas darbaļaudis draudzīgā saimē ar citām padomju republikām iet boļševiku partijas un biedra Staļina – diženā komunisma architekta – vadībā,” teikts “Cīņas” rakstā.
Prese aicināja Latvijas pionierus būt modriem, pārstaigāt kartupeļu laukus un nekavējoties ziņot, ja izdodas atrast kapitālistu uzsūtītās briesmīgās vaboles.
“Pionieri strādāja līdz vakaram, bet kaitēkli neatrada. Viņi priecājās. Ejot uz māju, agronoms stāstīja par Kolorādo vaboli – šo bīstamo kaitēkli no Kolorādo štata ASV. Agronoma acis jūtami satumsa.
“Šodien amerikāņu kapitālisti mākslīgi kultivē šo vaboli un met no lidmašīnām to tautu zemēs, kuras nevēlas vergot kapitālistiem.””
Šāda epizode aprakstīta Valda Klīvera stāstiņā “Kaitēklis no Kolorādo”, kas publicēts 1950. gadā žurnālā “Bērnība”.
Padomju virsnieka atzīšanās
Brīvās pasaules presē gan bija publicētas arī citas versijas par Kolorādo vaboles izplatīšanos, piemēram, 1952. gadā trimdas latviešu laikraksts “Latvju Ziņas” rakstīja: “Priekš kāda laika Maskavas propaganda apvainoja amerikāņu lidotājus, ka viņi izkaisījuši virs krievu okupētajām teritorijām kartupeļu kultūrai ļoti kaitīgās Kolorādo vaboles.
Tagad kāds uz rietumiem pārbēdzis krievu virsnieks Jeršovs publicējis krievu mazinieku laikrakstā “Sociaļističeskij Vestņik” rakstu, kurā apgaismo lietas patiesos apstākļus. Krievu okupācijas karaspēka vadība Austrumvācijā 1947. g. bija nozīmējusi Jeršovu kopā ar vairākiem speciālistiem karaspēkam sagatavoto kartupeļu pārbaudes komisijā.
Komisija konstatēja, ka 70–75% kartupeļu bija iemetušās kaitīgās vaboles. 1948. g. aprīlī krievu okupācijas armijas komandiera vietnieks izsauca pie sevis Jeršovu un pavēlēja viņam nosūtīt sēklai uz Austriju 300 tonnas no tiem pašiem kartupeļiem, kuros bija iemetušās vaboles.
Pēc kāda laika virsniekus, kas piedalījās kartupeļu operācijā, pārcēla uz Krievijas iekšieni.
Jeršovs nobeidz rakstu: “Gribu darīt zināmu pasaules atklātības domai, bet it īpaši Amerikas sabiedrībai, ka Kolorādo vaboles izplatītājs biju es – padomju okupācijas karaspēka bij. virsnieks Vācijā”.”
Vaboļu desants
Kā jau minēts, Kolorādo vaboles Latviju sasniedza tikai 1958. gadā, kad propagandas kampaņa pēc Staļina nāves bija atslābusi un prese par Kolorādo vaboles izplatīšanos ziņoja bez liekām emocijām un sazvērestības teorijām.
Sākotnējie vaboles apkarošanas pasākumi bija efektīvi, bet straujāka izplatīšanās sākās 60. gadu vidū. 1965. gada vasarā vētras laikā lielas Kolorādo vaboļu masas no Polijas ziemeļiem un Kaļiņingradas tika ienestas Baltijas jūrā, pēc tam izskalotas Kurzemes jūrmalā, no kurienes tālāk izplatījās pa visu Latviju.
“Ak, kas tas bija par pārsteigumu un izmisumu, kad Liepājas pludmalē viļņi skaloja laukā tūkstošiem un tūkstošiem vaboļu. Toreiz visādi baumoja. Ka amerikāņu imperiālisti palaiduši no konteineriem kartupeļēdājas, kuras klūp virsū dīgstiem, stublājiem, lapām un bumbuļiem.
Toreiz, strādādams par “Cīņas” korespondentu Liepājas pusē, uzrakstīju reportāžu, kā pilsētnieki un laucinieki cīkstas ar neparasto desantu. Taču manas rindas dienasgaismu neieraudzīja.
Nebija pieņemts runāt par dabas parādībām, ja tās nodara tautsaimniecībai postu,” publicists Ēriks Hānbergs raksta savos “Kartupeļu stāstos”.
Tiesa gan, Kuldīgas rajona laikrakstā “Padomju Dzimtene” tovasar bija lasāmas šādas rindas: “Tagad jau kuro dienu pavisam neparasta izskatās mūsu rajona jūrmala: vietām tur līkņājas ļaužu grupiņas, citur pa vienam tiek pārstaigāts liedags – ne tikai tuvējo saimniecību ļaudis, bet pilsētas uzņēmumu strādnieki lasa Kolorādo vaboles, kuras izskalo viļņu bangas. Bet citreiz nodūcina lidmašīna, kas apstrādā ar ķimikālijām visu piekrastes joslu.”
Vislabāk ir nolasīt
Kolorādo vaboles kopš 1965. gada vasaras bija ienākušas Latvijā uz palikšanu un turpmāk bija sastopamas katru gadu, dažkārt iedzenot izmisumā kartupeļu audzētājus.
“Nabaga kartupelim ir trīs nāvīgi ienaidnieki: vabole, lakstu puve un nematode. Nezini vairs, kur grūtdieni tupenīti slēpt. Naidnieki kļūst ar katru gadu spēcīgāki.
Iznāk lakstiņš no zemes, paskatās pavasara saulītē un lien atpakaļ. Nematode. Vai atkal vasaras vidū dārzs nosēts ar vabolēm. Kolorādo briesmones … Dzenam bērneļus ar stikla burkām aplasīt. Ko tas daudz līdz,” 1986. gadā secināts žurnālā “Karogs” publicētā Aivara Kalves stāstā.
Kolorādo vabolēm nav daudz dabisko ienaidnieku, dažkārt to olām uzbrūk mārītes, zeltactiņas un zoofāgās blaktis, bet putniem šīs vaboles negaršo, jo tām ir nepatīkama smaka.
Padomju laikā pret Kolorādo vabolēm cīnījās ar DDT un arsēnu saturošām indēm, mūsdienās ir pieejami arī mazāk kaitīgi augu aizsardzības līdzekļi.
Kukaiņu pētnieks Voldemārs Spuņģis spriež, ka piemājas dārziņā pret Kolorādo vabolēm vislabāk cīnīties ar veco labo nolasīšanas metodi. Arī kartupeļu selekcionāre Ilze Skrabule piekrīt, ka šī metode ir visefektīvākā, bet tas ir darbietilpīgs process.
Lielākās platībās Skrabule iesaka izmēģināt lakstu nopurināšanas metodi, jo vaboles un kāpuri nokrīt zemē un paiet kāds laiks, kamēr tiem izdodas tikt atpakaļ.
Kolorādo lentes
Pētnieki prognozē, ka nākotnē Kolorādo vaboles Latvijā varētu izplatīties vēl straujāk, jo tām patīk silts klimats. Tādēļ iespējams, ka vasaras laikā varētu attīstīties nevis viena, bet pat divas vaboļu paaudzes.
“Latvijā no dienvidiem ienāk arvien vairāk kukaiņu, kas parasti mūsu ziemas apstākļos aizietu bojā, bet tagad ziemas ir tik maigas, ka šīs sugas ir spējīgas pielāgoties un pārziemot,” secina Spuņģis.
Bet varbūt mums daudz vairāk jāuzmanās no cita veida “Kolorādo vabolēm”, jo šis vārds tiek lietots arī pārnestā nozīmē.
1969. gadā kompartijas laikraksts “Cīņa” brīdināja par “Kolorādo vabolēm”, kas savairojušās padomju literātu vidū, ēd padomju maizi, bet “grib kalpot buržuāziskajiem saimniekiem Rietumos un slepus sūta tiem savus darbus”.
Mūsdienās, it sevišķi pēc 2014. gada Krievijas agresijas Ukrainā, par “Kolorādo vabolēm” biežāk tiek saukti lielkrievu šovinisti, kas apkārušies ar Georga lentēm (to melni oranžais krāsu salikums atgādina Kolorādo vaboles veidolu).
Un šādi kaitnieki ir daudz bīstamāki par kaitēkļiem mūsu dārzos.
