Nāves sērga Latvijas sportā: Viņi dopingu lieto masveidā, netiek kontrolēti un nekam nepakļaujas 21
Federācija federācijas galā un dopinga milzu apmēri
Pētot jaunā sportista Reiņa Kindzuļa nāves apstākļus, nevar nepamanīt, ka svarcēlāja Viktora Ščerbatiha, J. Plēsnieka un arī fizioterapeita M. Osovska (tērpušos Latvijas Olimpiskās komitejas krekliņā) fotogrāfijas ir atrodamas kluba “Gold Barbell” interneta mājas lapā, kopā ar kluba biedru attēliem. Tas ir interesanti, jo klubs un tā gandrīz visi biedri piedalās Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) neatzīto federāciju “World Powerlifting Congress” (“WPC”) un “Global Powerlifting Comitee” (“GPC”) sacensībās un tādējādi netiek pakļauti nekādām dopinga kontrolēm. Arī Reinis bija starp viņiem…
Neiedziļināsimies haosā, kas pasaulē valda paeurliftingā – vairāk nekā 100 federāciju. Taču attiecībā uz dopingu, tās dalās šādās grupās – federācijas, kas nepakļaujas nekādai dopinga kontrolei, kas pakļaujas daļēji, kas pakļaujas pilnīgi, un tādas, kur var izvēlēties, vai startēt pārbaudāmo vai nepārbaudāmo kategorijā. Latvijā LSFP atzīta federācija ir Latvijas Pauerliftinga federācija (pasaulē pārstāv “International powerlifting federation” – “IPF”), un tā pakļaujas mūsu valstī un pasaulē pieņemtai dopinga kontrolei.
Treneris I. Cīrulis stāsta, ka līdz 2005. gadam Latvijā bijusi viena pauerliftinga federācija, zem tās arī “WPC” un “GPC”, bet notikusi šķelšanās, jo neesot varējuši sadalīt ietekmi un naudu. Latvijas “WPC” un “GPC” nebūtu nekas pretim, ja tos atzītu un pakļautu dopinga kontrolei, bet tas neesot iespējams, jo valsts katrā sporta veidā atzīst tikai vienu federāciju.
Tas, ka dopinga lietošana pauerliftingā, bodibildingā (kultūrismā), svarcelšanā un vispār starp fitnesa zāļu apmeklētājiem ir izplatīta, nenoliedz neviens, ar ko runāju. Bet publiski neatzīst.
“Neviens jau klātienē par to nerunā. Bet dopinga lietošanu nevar noslēpt rezultātu progress un sociālie tīkli, kur ļaudīm patīk palielīties. Domāju, ka dopingu lieto ap 20% jauniešu un vīriešu vecumā no 16 līdz 25 gadiem, kas apmeklē fitnesa zāles. Seniori un dāmas ar neatļautām vielām daudz neaizraujas,” lēš I. Cīrulis.
Jānis, kurš darba saglabāšanas nolūkos negrib nosaukt savu uzvārdu, ir pieredzējis treneris vienā no lielākajiem fitnesa klubiem Rīgā. Pēc viņa novērojumiem, katrs desmitais apmeklētājs lieto aizliegtas vielas.
“Ir vizuālas pazīmes, pēc kā to tik pieredzējis treneris kā es var noteikt. Turklāt zinu un esmu redzējis, ka trīs kluba treneri pārdod klientiem steroīdus un citas aizliegtas vielas. Protams, tas notiek slepus un tikai zināmiem cilvēkiem. Kur tieši šo mantu treneri dabū, nezinu, bet paskatieties internetā: pilni sociālie tīkli un mājas lapas ar piedāvājumiem. Šo to var nopirkt arī aptiekās. Kamēr nebūs bargi likumi, tā būs kā cīņa ar vējdzirnavām. Cilvēki ir dumji, neizglītoti par to, kāds tam ir kaitējums, grib tikai rezultātu uzreiz un ātri. Atnāk jauns klients, ierauga divus vīrus – mani un tādu ar dopingu sakačājušos treneri, kāds es bez dopinga nevaru būt nekad, lai arī kā trenētos. Pie kura trenera cilvēks parasti aiziet? Pie “kačoka”, kurš ātri vien piedāvā kādu tableti vai pulveri un saka: paņem šo un būsi kā es!” saka Jānis.
Labi. Zināms, ka daudzi fitnesa zāļu apmeklētāji sacensībās nepiedalās. Un var teikt – lai taču katrs rij, ko grib, un bendējas nost savā nodabā! Kaut gan savu ķermeņa daili neslēpj, lepojas ar to un tādējādi tieši un netieši daļu sabiedrības ietekmē sekot savam paraugam. Bet ko jūs teiksiet, ka pirms četriem gadiem atzītā Latvijas Pauerliftinga federācija konstatēja, ka aptuveni 30% pašu atlēti lieto dopingu! Pēc sarunām, rezultātu dinamikas, izskata. Valsts sporta medicīnas centra Antidopinga nodaļas darbinieks Alekss Ūpis teica, ka pirms dažiem gadiem aizbraucis uz kādām sacensībām, no kurām puse pauerliftingistu, viņu ieraugot, uzreiz pazuduši. Laimīgais uzvarētājs pēc tam teicis, ka nemūžam nebūtu uzvarējis, ja Antidopinga nodaļas darbinieks nebūtu atbraucis…
Sportista gaitas nesen beigušais, tagad par treneri strādājošais Mārtiņš Krūze no atzītās federācijas stāsta: “Paši sapratām, ka tālāk nav kur iet. Gadā mums bija tikai divas trīs valsts apmaksātas dopinga kontroles. Ieviesām, ka paši atlēti maksā pāris eiro, no kā veidojas summa, par ko pašiem veikt analīzes. Tā pēdējos divos gados mums katrā gadā 17 cilvēkiem veica analīzes – pērn iekrita četri, aizpērn – trīs. Antidopinga aģentūra mērķē arvien precīzāk, skatās, kuru tieši pārbaudīt, viens gan iekrita stulbuma dēļ ar mildronātu. Neviens sporta veids nebūs tīrs, vienmēr atradīsies kāds lietotājs, starp mums varētu būt kāds procents.”
Cik tad lietotāju ir starp tiem, kurus nepārbauda? “To jau nevar pateikt, jo nepārbauda un nav pieķerti. Cik esmu novērojis, mūsu sacensībās, piemēram, no “Gold Barbell” pēdējos trīs gadus neviens nepiedalās. Viņiem ir savi mači, kuros, starp citu, viens otrs staigā kreklos, kas reklamē dopinga nosaukumus vai interneta vietnes, kur var pasūtīt dopingu,” piebilst M. Krūze.
Nesaudzīgs pret “neatzītajiem” ir Latvijas Pauerliftinga federācijas valdes priekšsēdētājs Andrejs Rožlapa: “Viņi dopingu lieto masveidā, netiek kontrolēti un nekam nepakļaujas. Jau vairākus gadus sarunās ar Saeimas deputātiem, dopinga kontroles cilvēkiem un policijas pārstāvjiem esmu centies panākt, lai dopinga apriti kriminalizētu, bet neveiksmīgi. Kamēr tas tā nav, cilvēki “neatzīto” sacensībās nebaidīsies tirgot burkās no mašīnu bagāžniekiem visu ko. Un lai Ščerbatihs un Plēsnieks neliekuļo, sacīdami, ka nezina, kādā sabiedrībā atrodas, tajā pašā laikā gozējoties “Gold Barbell” fotogalerijā… Mums nepatīk, ka viņi iet skolās pie bērniem, prasa un dabū atbalstu no pašvaldībām, piemēram, Dobeles, Kuldīgas. Lai “neatzītie” rosās savā vidē, nemet ēnu uz sporta veidu un nemusina bērnus!”
RĪT LASIET!
Kādas ir dopinga lietošanas blaknes un kāpēc cilvēki no tām nebaidās? Kāpēc Latvijā dopinga aprite nav kriminālpārkāpums?
