Nāves sērga Latvijas sportā: Lai nolādēta tā diena, kad aizvedu dēlu uz klubu 29
“Vīriešu spēks ir olās. Steroīdus vajadzētu lietot visiem vīriešiem pēc 40 gadiem, protams, mazās devās, nepārforsējot. Sportisti, protams, kategoriski to nedrīkst darīt. Es pats būtu gatavs ķert un sodīt tos, kas cilvēkiem līdz 30 gadiem dod aizliegtus preparātus, jo cilvēki – īpaši vecumā līdz 20 – ir stulbi,” tā citstarp sarunā saka svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kuru arī uzrunāju, pētot jauna sportista nāves apstākļus. Taču vai viss ir tik vienkārši? Latvija ir viena no piecām Eiropas Savienības valstīm, kur dopinga aprite nav kriminalizēta (piemēram, par narkotiku izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu, pārsūtīšanu un lietošanu Krimināllikumā ir vairāki panti, kas paredz bargus sodus līdz pat daudziem gadiem cietumā, bet par dopinga – nav). Ir indikācijas, ka 2019. gadā Latvija var saņemt brīdinājumus par dopinga kriminalizēšanas nepieciešamību, pretējā gadījumā Latvijas sportistiem, kuri pārstāv Starptautiskās olimpiskās komitejas vai Pasaules antidopinga aģentūras atzītas sporta veidu federācijas, var aizliegt piedalīties starptautiskās sacensībās. Un stāsts jau nav tikai par profesionālo sportu, bet arī to, kas notiek fitnesa zālēs un citās muskuļu pumpēšanas vietās.
Lai nolādēta tā diena
Reinim Kindzulim, 23 gadus vecajam pauerliftingistam*, 2016. gada 14. martā vajadzēja lidot uz Austrāliju, lai piedalītos Arnolda Švarcenegera vārdā nosauktā turnīrā. Taču trīs dienas pirms izlidošanas viņam pēkšņi kļuva ļoti slikti un pēc trim nedēļām komā viņš bija miris.
“Lai nolādēta tā diena, kad 2011. gadā aizvedu dēlu uz Dobeles klubu “Gold Barbell”. Tā īpašnieks un treneris Ivars Cīrulis bija atradis dēla rezultātus un uzaicināja. Pirms tam Reinis trenējās Kandavas arodskolā – tur viss bija kārtībā, bija uzticams treneris Raimonds Egle. Nedomāju, ka pirmie rezultāti, trenējoties Dobelē, – 230 kilogrami spiežot guļus, bija ar dopinga palīdzību. Taču, kad dēls 2015. gadā Maskavā uzspieda 260 kg… Bet dēls jau neko neteica. Mājās plauktā stāvēja tikai legāli uztura bagātinātāji. Viņš jau bija pieaudzis cilvēks, strādāja. Ko es tur viņu varu izkontrolēt…” man stāsta Ainārs Kindzulis.
“Ceturtdien, 10. martā, Reinis bija treniņā. Piektdien viņam kļuva sliktāk, sestdien – pavisam slikti. Zvanīju trenerim Cīrulim, un viņš atveda kaut kādu ārstu, kas dēlam ielaida zāles, bet labāk nekļuva. Aizvedām uz Kuldīgas slimnīcu, no kurienes svētdien viņš nokļuva Ventspils slimnīcā. Dēlam bija atteikušas nieres, plaušas, aknas, strādāja tikai sirds. Viņam, kam ar veselību vienmēr bijis normāli, labas analīzes… Tā viņš komā nogulēja trīs nedēļas. Ārsti, arī no Rīgas, darīja visu, lai dēlu izglābtu. Vēl pie samaņas esot, Reinis man pateica, ka ceturtdien bez mediķu klātbūtnes treniņā viņam kaut kas laists vēnā. Treneris to noliedza,” stāsta A. Kindzulis. Viņš sporta veidu nevaino – kuros gan neesot savas ēnas puses. Bet jauni cilvēki tāpat vien nedrīkst mirt. Tēvs saskata trenera vainu – viņš vēlāk ielūkojies mirušā dēla telefonā un izdrukājis viņa saraksti ar treneri, kur abi runājuši par visādām vielām: kas vajadzīgs, kur ko dabūt un tamlīdzīgi.
Treneris: “Reinim dopingu neesmu devis.”
Treneris I. Cīrulis nenoliedz, ka pēc audzēkņa nāves viņam ar tēvu komunikācija bijusi ļoti smaga. “Es tēvam neko nepārmetu par emocijām. Bet es Reinim dopingu neesmu devis un nezinu, vai viņš ko lietoja. Negribu spekulēt ar aizdomām. Katram pieaugušajam pašam par sevi jāatbild,” teic. I. Cīrulis un noliedz, ka pats tagad lietotu aizliegtas vielas, bet uz manu jautājumu – vai to kādreiz agrāk darījis? – saka, lai atbilde paliekot pie viņa…
Tēvam treneris iesakot nebūt naivam: lai papētot dēla rezultātus 17 gadu vecumā, kad viņš vēl trenējies citur un pusgada laikā no rezultāta 150 kg ticis līdz 205 kg, bet “Gold Barbell” viņam vajadzējis trīs gadus, lai no 210 kg rezultāta tiktu līdz 260 kg. “Reinis bija talantīgs, bet ne tik ļoti, lai pusgada laikā tā varētu progresēt. Kad viņš atnāca pie mums, viņš bija stiprāks gan par mani, gan par visiem citiem, kas smagi trenējušies gadiem. Tas bija kaut kas nereāls!” atceras treneris. “Reiņa nāve man ir lielākais trieciens dzīvē! Visu laiku bijām kopā. Pēc šī gadījuma sev nosolījos, ka man vairs nekad nebūs audzēkņu, kas vecāki par 20 gadiem, kurus nevaru un negribu kontrolēt. Tagad trenēju bērnus un jauniešus, kas nodarbojas ar svarcelšanu un spēka trīscīņu. Arī “Gold Barbell” komanda pēc Reiņa nāves pajuka. Tagad katrs esam par sevi. Klubs pastāv.”
A. Kindzulis man teica, ka treniņiem mēnesī dēlam devis 1000 eiro, pirms sacensībām – pat 2000 eiro, gan nepainteresējoties, kādam nolūkam. I. Cīrulis saķer galvu, izdzirdot par šādām summām: viņaprāt, nekādām vielām – ne legālām, ne nelegālām – iztērēt tik lielu naudu nevarot. No citiem avotiem gan uzzinu, ka 1000 eiro ir nauda, ko augsta līmeņa pauerliftingists mēnesī tērē steroīdu, hormonu un citiem preparātiem, kas tiek uzskatīti par dopingu. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka virkne vielu un preparātu, ko sportā uzskata par dopingu, tiek izmantoti medicīnā – gan dažādi steroīdu un hormonu preparāti, piemēram, pēc operācijām, traumām, un nopērkami aptiekās ar ārstu receptēm. Piemēram, tas pats mildronāts – par tā lietošanu sportistam draud vairāku gadu diskvalifikācija, bet nesportistam ārsts to mierīgi var izrakstīt kā medikamentu.
Ārstiem radās aizdomas
A. Kindzulis sarunā man atstāsta, ka Ventspils slimnīcas daktere esot treneri piespiedusi pateikt, kas tieši ceturtdien darīts – kas Reinim laists vēnā, lai ārsti varētu zināt, kā ārstēt. Taču tas puisi neglāba. Treneris I. Cīrulis man atklāj: “Es Reiņa mātei un arī dakterei teicu, ka ceturtdien Reinim vēnā laida ringeru. Tas ir fizioloģisks sāļu šķīdums un nav nekas aizliegts. Visi mācējām iedurt vēnā. Ja kāds nespēja, tad viens otram palīdzējām. Arī daktere teica, ka tas nekas traks neesot. Daudzi atlēti to dara, lai padarītu asinis šķidrākas un novērstu trombu draudus, jo pēc smagiem treniņiem un svīšanas daudziem asinis kļūst biezas. Tā bija arī Reinim.”
Tomēr ārsti līdz galam nav noticējuši un ierakstījuši slimības vēsturē, ka “5. aprīlī miris Reinis Kindzulis, kurš, iespējams, iepriekš lietojis aizliegtus medikamentus un toksiskas vielas”. Šī iemesla dēļ Valsts policija uzsāka kriminālprocesu. Tas gan tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ. Arī tāpēc, ka tiesu medicīnas ekspertīzē Reiņa ķermenī netika atrastas aizliegtas vielas vai to pēdas. Nāve iestājusies no pneimonijas (plaušu karsoņa) un sepses (asinssaindēšanās). Zīmīga gan ir eksperta piebilde: “Uztura bagātinātāju un steroīdo preparātu lietošana pirms iestāšanās stacionārā varēja radīt izmaiņas uz vispārējo organisma stāvokli slimības laikā.”
Jautāta par viņas aizdomām par aizliegto vielu sakaru ar Reiņa nāvi un to, kāpēc neko ekspertīzē neatrada, ārste Linda Mičule man atbild ar pretjautājumu: “Bet vai ekspertīzē visas vielas meklēja?” Vairāk gan nekādus komentārus par konkrēto gadījumu pēc konsultācijas ar slimnīcas juristiem ārste man nesniedza.
No steroīdiem nemirst?
Bijusī Valsts sporta medicīnas centra antidopinga nodaļas vadītāja, tagad Eiropas Padomes Antidopinga konsultāciju programmu vadītāja Liene Kozlovska pieļauj, zinot pauerliftinga specifiku, ka patiešām saindēšanās varēja būt Reiņa nāves tiešais cēlonis, bet kā pēdējais piliens dažādu steroīdo, hormonālo un citu – gan aizliegtu, gan atļautu – medikamentu novājinātā organismā.
“Zinu, ka, lietojot legālus medikamentus, var ciest nieres un aknas. Kad pēc traumas lietoju pretsāpju līdzekļus, man uzreiz pasliktinājās analīzes,” saka Latvijas labākais svarcēlājs, olimpietis Artūrs Plēsnieks, kurš kā dobelnieks izmanto “Gold Barbell” bāzi un pazinis Reini kā labu puiku. Par aizliegtu vielu lietošanu neko nezinot. I. Cīrulis tirgojot legālus uztura bagātinātājus, ko arī Artūrs ar Latvijas Olimpiskās vienības atļauju pēc visām pārbaudēm lietojot.
“Iespļaušu sejā tam profesoram, kas teiks, ka Reinis nomira no steroīdu lietošanas! No tiem nemirst. Domāju, ka viņš nomira no pārlieka svara nomešanas un saindējās no gaļas, kaut kādām baktērijām no žurkām,” kategorisks ir Latvijas Svarcelšanas klubu apvienības prezidents, olimpiskais medaļnieks un pasaules čempions Viktors Ščerbatihs, arī no Dobeles, savulaik trenējies kopā ar I. Cīruli, tagad svarcēlāji izmanto “Gold Barbell” divas sporta bāzes – Dobelē un ārpus pilsētas Aizstrautniekos. Viņš ir dusmīgs uz ārstiem, kas puisi neizglāba no saindēšanās un kas nāvē vaino aizliegtus preparātus.
