Nāves sapnis dzīvībai. Armands Kalniņš recenzē izrādi „Pārcēlāja” Dirty Deal Teatro 1
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ingas Tropas “Dirty Deal Teatro” inscenētā “Pārcēlāja” raksturojama kā izteikta autorizrāde.
Patlaban Latvijas teātros tapušo izrāžu klāsts ir tik daudzveidīgs, ka gandrīz katrs skatītājs atradīs to, kas spēj ieinteresēt, tātad atliek tikai skaidri zināt, kam vēlaties pievērsties. Tiesa gan, tradicionāli veidoto izrāžu ir mazāk, toties visai atšķirīgu formu meklējumu gan ir daudz.
Tiek mēģināts saturam un vēstījumam rast atbilstošāko formu, tādu, kura visprecīzāk atsedz iestudējuma būtību, turklāt ieintriģē, rada vēlmi noskatīties.
Ingas Tropas “Dirty Deal Teatro” inscenētā “Pārcēlāja” raksturojama kā izteikta autorizrāde (viņa ir tās dramaturģe, režisore, vienīgā aktrise), kuras forma, izteiksmes līdzekļi adekvāti saskan ar akcentētajām idejām.
Izrāde ir personiska un savdabīga, vienlaikus svešāda, iespējams – traumatiska, tomēr tas ir saprotams, ja piedzīvots kas mokošs. Režisores pēdējo gadu iestudējumi (piemēram, “Ekspedīcija “Jāzeps”” Jaunajā Rīgas teātrī vai “Naži vistās” Nacionālajā teātrī) parāda, ka viņa skaidri zina to, kā interpretēt izvēlēto literāro darbu, lai tieši formulētu būtisku vēstījumu sev un līdzīgi domājošiem, varbūt arī garīgos meklējumos esošiem ļaudīm. Šoreiz gan inscenējumam nav izvēlēta luga, bet virknētas atmiņu ainas.
Vispirms jāpievēršas personiskajam, tam, kas varētu būt nozīmīgs jebkuram. Ne vienmēr stāstītais par piedzīvotām likstām tiek uztverts ar sapratni. Stāstītājs var tikt pārprasts (“par to taču publiski nerunā” vai “es to pārvarēju”). Būt atklātam attiecībā uz piedzīvoto – tā ir apņēmīga uzdrīkstēšanās, kas jārespektē un jānovērtē. Turklāt nav viegli runāt par nepatīkamo tā, ka uzklausa un sadzird būtību.
Dažkārt izskan jautājumi: vai tā mēdz notikt, kāpēc jāatplēš (ne-)sadzijušās brūces?
Ja jautātājs ir vai nav piedzīvojis ko tamlīdzīgu, nenozīmē, ka līdzvērtīgs stāsts tiks uztverts vai neuztverts ar sapratni. Tas, ko dēvē par “bērnības traumām”, jādomā, ir skāris katru bērnu/pusaudzi (smagāk vai saudzīgāk).
Var piemirst pāridarījumus vai izlikties, ka to sekas pārvarētas, var tos noslēpt, nedomāt par nepatīkamo, taču tie paliek, jo sliktā pieredze nav pazudusi. Tā var uzliesmot tad, kad saasinās kas cits: likstas darbā vai nedienas attiecībās. Faktiski veidojas mijiedarbība starp piedzīvoto (neveiksmēm) un esošajiem konfliktiem, kuri “bagātina” viens otru.
Šādos gadījumos mēdz meklēt citu (tuvinieku, draugu, speciālistu) palīdzību, ne vienmēr gan saņemot nepieciešamo atbalstu. Spēcīgāki cilvēki, kaut mokoši un riskanti, spēj racionāli vai intuitīvi izdzīvot/izslimot ļaunos nodarījumus, lai atgūtos. Kā to paveikt, tas ne vienmēr ir cilvēka paša ziņā.
Dažkārt zemapziņa rada negaidītas izpausmes, cilvēkam esot aizmigušam. Sapņi vai murgi ir neprognozējami laika un satura ziņā, turklāt nav iespējams pasūtīt “saldus sapnīšus”, kurus bieži novēlam bērniem. Izrāde ir kā dziļš un ilgs “nāves sapnis”, kurš moka galveno tēlu (iespējams, ka būtībā ko līdzīgu esam piedzīvojuši, bet neatceramies?). Baisā sapņa fragmenti tiek saistīti ar pieredzēto.
Izdzīvojot šādu sapni (nāvi–atdzimšanu), cilvēki mainās, kas gan nenozīmē obligātu laimi turpmāk, taču dzīvošanas nolūkiem izsapņotais pārbaudījums ir vērtīgs (gan pragmatiski cenšoties nonākt pie loģiskiem secinājumiem par rīcību/lēmumu, gan domājot: “labi, ka tas bija tikai murgs”).
Tā iespējams nokļūt citā pasaulē (paralēlās eksistences iespēja izrādē tiek pieminēta, kas, starp citu, patlaban ir visai populārs sižets filmās un grāmatas): Meksikas džungļu (tajos notiek darbība) vecmāmiņa sapnī viegli pārtop Aiviekstes vecvecmāmiņā, jo abas spēj dziedēt. Savukārt melnā čūska laiku pa laikam piezogas, lai pazudinātu. Tomēr pārcelšana šajā izrādē nav nomiršana un aiziešana, bet gan pārveide un atlabšana.
Par izrādes savdabīgumu prātojot, vispirms jāuzsver visu tajā izmantoto izteiksmes līdzekļu sistēmiskums (tā ir nozīmīga tendence Latvijas teātros, kā piemēru var minēt Ditas Lūriņas Nacionālajā teātrī iestudēto “Ferdinandu un Luīzi”). Jau pierasts gan pie staigājamajām/pastaigu izrādēm (dažkārt tās nokausē ne pa jokam, ja notiek žiglā solī), gan klausāmajām izrādēm (vairākas šādas norises tika piedāvātas teātru darbības ierobežojumu laikā).
Šo iestudējumu var dēvēt par guļamizrādi, jo skatītājiem šoreiz piedāvā nevis iekārtoties krēslos, bet “atpūsties” gultās. Telpa atgādina lielu palātu kāda vecā hospitālī, tā piepildīta ar saliekamajām gultiņām (grupas terapija?). Ir ērti un atbilstoši apstākļi nemierīgai sapņošanai (sava veida izolētībā un vientulībā).
Svarīgi, protams, atrast tīkamāko guļvietu, noaut apavus (nu kurš gan gultā lien zābakos!), nolikt galvu uz spilventiņa, apsegties ar segu, tad sapņu ceļojums var sākties.
Ļoti liela nozīme tajā ir gaismu spēlei (izrādē netiek ilustrēti, tikai nedaudz iezīmēti “džungļi”), par ko parūpējies Lauris Johansons, un rosinošajai mūzikai, kuru tapinājis Edgars Raginskis. Arī teksts nav īpaši izcelts, tā lasīšana ir līdznozīmīga pārējām izpausmēm. Var pievērt acis (nosnausties, jo, visticamāk, ka neviens to nemanīs?) un ļauties audiovizuālajiem iespaidiem, bet var rīkoties citādi – turēt acis, plaši atvērtas, un saspicēt ausis. Tā nu baisais un attīrošais sapņu ceļojums var notikt, katram izvēloties savas iesaistes intensitāti.
Varbūt “nāves sapnis” ļauj izdzīvot, atbrīvoties no traucējošā pārdzimstot? Atbilstošus sapņus!
