Vija Beinerte: Nāves ieleja 60
Vija Beinerte, “Mājas Viesis, AS “Latvijas Mediji”
Domājot par kompetenču izglītību, prātā nāk divi citāti. Kad Otrā pasaules kara beigās profesoram Endzelīnam piedāvāja emigrēt, viņš atbildēja: “Mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas.” Un otrs: “Ja nezini, kur gribi nokļūt, jebkurš ceļš ir derīgs. Ja vien iesi pietiekami ilgi.” Tā Češīras Kaķis mierināja Alisi Brīnumzemē.
Izglītība ir viens no nācijas pastāvēšanas stūrakmeņiem.
Tāpēc, ka cilvēks, kas nespēj šķirt patiesību no meliem, kļūst viegli manipulējams. Bet cilvēks, kas neprot šķirt labu no ļauna, degradējas.
Tālajā 1997. gadā es rakstīju: “Pusaudžu pašnāvības, alkoholisms, narkomānija, prostitūcija un noziedzība ir liecība tam, kas notiek, ja izglītība, veselība un kultūra (kultūra, nevis izklaide) nav valsts prioritāte numur viens. Veidojas sabiedrība, kur viegli atrast tādus, kas par naudu gatavi uz visu.”
Kopš tā laika izglītība ir reformēta un deformēta. Līdz beidzot vietnē “Skola2030” lasu: “Šī ir pirmā reize, kad mācību saturu un pieeju mācībām pārskatām vienotā sistēmā un pēctecīgi visās bērnu un jauniešu formālās izglītības pakāpēs, sākot no pusotru gadu veciem bērniem pirmsskolā un līdz pat 18 gadu vecumam.”
Izglītības likumā teikts: “Pamatizglītības satura īstenošanas mērķis ir vispusīgi attīstīts un lietpratīgs skolēns, kurš ir ieinteresēts savā intelektuālajā, sociāli emocionālajā un fiziskajā attīstībā, dzīvo veselīgi un droši, mācās ar prieku un interesi, sociāli atbildīgi līdzdarbojas sabiedrības norisēs un uzņemas iniciatīvu, ir Latvijas patriots.”
Tātad definētais mērķis ir “lietpratīgs skolēns, Latvijas patriots”.
Bet profesore Maija Kūle, analizējot kompetenču izglītības vadlīnijas un standartus, atklāj: “Tajos nav jēdziena “tauta” kā garīgi emocionāla, ilgstoša kopības forma – nekur un nekādā veidā, nerunājot par latviešu tautu vai nāciju. Nav arī Latvijas tautas. Diemžēl latviešu arī nav – tie palikuši tikai kā apzīmētājs vārdkopā “latviešu valoda”.”
Mācību programmā vairs nav fizikas un ķīmijas, ir dabas zinības. Bet ķīmiķis, Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš šā priekšmeta mācību grāmatu raksturo īsi: “Šāds izklāsts nevar radīt interesi, gluži otrādi. Nav nekādas sistēmas, neorganiskā ķīmija ir sajaukta ar organisko, termini nav izskaidroti, likumsakarības nav atklātas!”
Darbmācības nebūs, būs dizains un tehnoloģijas. Zēniem vairs nemācīs strādāt ar koku un metālu, tā vietā mācīs izšūt un tamborēt, savukārt meitenēm mācīs urbt un kalt. Somija, kur dzimumu līdztiesības aktīvisti šādas pārmaiņas ieviesa 2014. gadā, nu jau plūc reformas augļus: par 50 procentiem ir pieaudzis skolu pametušo jauniešu skaits.
Rūpniecības konfederācija un uzņēmēji brīdina, ka jaunā izglītības reforma apdraud Somijas eksportu un ekonomikas izaugsmi.
Arī latviešu valodas skolotāja, dzejniece Iveta Ratinīka ir sašutusi: “Pamatskolā mācīt dzimto valodu pēc svešvalodu metodikas ir aplamība. Mazais cilvēks grib saprast, kas nav pareizi, bet kā lai viņš zina, ka vajag atkārtot, piemēram, divdabju pareizrakstību, ja tā nav mācīta teorētiski? Man ir nepieņemami, ka latviešu valoda un literatūra tiek šķirtas. Ka vidusskolā ir krasi samazināts gan valodas, gan literatūras stundu skaits. Ka ir pat tādas 12. klases, kur būs viena literatūras stunda nedēļā! Kā lai šādi izkopj skaistu un pareizu latviešu valodu? Tā ir ņirgāšanās par jomu, kas veido skolēna pasaules redzējumu.”
Skolotāja Ratinīka saka “skolēns”. Noklausoties kādas izglītības speciālistes lekcijas fragmentu, uzzinu, ka skolēns tagad esot “klients”, bet skolotājs – “pakalpojuma sniedzējs”. Ka skolas vadībai ir “jāpiedāvā konkurētspējīga, inovatīva, vērtībās balstīta kompetenču izglītība, kas ļauj realizēt potenciālu un atbilst gaidām un ekspektācijām”. Tik tiešām – reformas bīdītāju leksika precīzi atspoguļo bīdāmā produkta būtību.
Vairs nebrīnos, ka dokumentos nav ne vārda par disciplīnu un par to, kas tās par vērtībām, uz kurām šī programma balstās. Vai nav vienalga? Tagad katrs pats sev Mozus un pats sev Endzelīns! Bet varbūt tādā veidā tiek atbrīvota vieta, kur būs iespējams ietulkot Latvijas valsts un latviešu nācijas interesēm postīgas doktrīnas.
Daudzi skolotāji, nespēdami šīs nejēdzības izturēt, pamet darbu. Skumji būtu, ja aizietu krietnākie. Varbūt kādu tomēr var iedvesmot Endzelīna vārdi, teikti mūsu tautai visdrūmākajā laikā.
Un tā iezīmējas četri sāpīgie punkti: kadru krīze, skolēnu uzvedības krīze, mācību satura krīze un skolēnu kognitīvo spēju krīze.
Psihologi atzīst, ka uztveri, domāšanu un prasmi fokusēties uz vairākām lietām vienlaikus vislabāk attīsta matemātika, muzicēšana, valoda, šahs. Bet realitāte ir šāda: ko nepaguva ministrs Piebalgs, uz laiku padarot matemātiku un fiziku par izvēles priekšmetiem, un Šķēle, kas no mācību plāniem izsvieda muzicēšanu, to tagad piebeidz reformatori.
Vai viņu mērķis ir sagraut izglītības sistēmu vai vienkārši apgūt naudu, neņemos spriest.
Kas vieš cerības? Kāds reāls notikums, ko izstāstīja sers Kens Robinsons, viens no pasaules spožākajiem izglītības jautājumu speciālistiem. Nāves ieleja ir tuksnesis, karstākā un sausākā vieta ASV, kur nekas neaug. Līdz 2004. gada ziemā pēkšņi nolija lietus. Un 2005. gada pavasarī Nāves ieleja uzplauka ziedos.
Bērniem piemīt dabiska zinību kāre. Vajag nopietni papūlēties, lai to apdzēstu.
Tagad Latvijā viss ir atkarīgs no skolotājiem. Kā viņi spēs paskaidrot valdībai, ka izglītot nav tas pats, kas iemācīt. Ka ne jau ministrijas gaiteņos un Izglītības centra kabinetos notiek process, bet gan skolā un klasē. Ka ierēdņi grib komandēt un kontrolēt, bet patiesībā viņu uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus tam, lai skolotājs varētu strādāt, bet bērnu spējas uzplaukt – kā ziedi Nāves ielejā.
