Kima Irsena vadītais karaspēks bija sagrauts, viss liecināja, ka komunistisko spēku pilnīga likvidācija pussalā jau vairs ir tikai neilga laika jautājums. Taču tas kategoriski nebija pieņemams Ķīnas Tautas Republikai un, protams, PSRS. Un tad Staļins un Mao Dzeduns arī, līdzīgi amerikāņiem, izlēma iejaukties šajos notikumos. 1950. gada 25. oktobrī 270 000 kareivju liela ķīniešu armija Pena Dehuaja vadībā šķērsoja Korejas robežu, viņus no gaisa atbalstīja jaudīga padomju aviācija, lai gan oficiāli Maskava pauda, ka neiejaucas notikumos. 3
Lūk, un tieši uz šo laikposmu attiecināmas amerikāņu kareivja Stīvena Greiema, kurš dienējis kādā no ASV jūras kājnieku daļām, atmiņas. Viņš vēsta, ka momentā, kad ķīnieši sāka uzbrukt amerikāņiem Korejas ziemeļos, viņš atradies vienībā, kura atradusies uz tilta. Neskatoties uz savu stratēģisko nozīmīgumu, šī pārceltuve bijusi dziļi aizmugurē, tāpēc tās apsargāšanai piešķirti salīdzinoši nelieli spēki – ne vairāk par to, cik būtu nepieciešams, lai atsistu parasta desanta izcelšanos. Taču tajā naktī jeņķu jūras kājniekiem nācās sastapties ar kaut ko tādu, ko viņi paši vēlāk raksturoja kodolīgi – tie nebija parasti cilvēki…
Greiems atceras, ka vārda vistiešākajā nozīmē it kā no nekurienes nakts vidū parādījusies lidmašīna bez pazīšanās zīmēm, kas lidojusi ārkārtīgi zemu, un pēkšņi no atvērtās lūkas bez izpletņiem sākuši lēkt laukā visnotaļ neparasti “pasažieri”. Greiems viņus apraksta kā būtnes ar masīviem, stūrainiem locekļiem, kas metāliski spīdējuši, un būtnes sekmīgi piezemējušās uz zemes, turklāt bez jebkādas kavēšanās metušās uzbrukumā. Šie neatpazīstamie desantnieki, pilnībā ignorēdami viņu virzienā lidojošās lodes, metušies virsū amerikāņu jūras kājniekiem, šaujot no automātiskajiem ieročiem. Lai arī šāvienus uzbrucēji veica reti, tie visi bez izņēmuma trāpījuši mērķī, un beidzot viena no lodēm trāpījusi arī Greiemam. Viņš guvis smagu ievainojumu, nokritis zemē, taču nav zaudējis samaņu, tāpēc labi redzējis arī visu to, kas noticis vēlāk. Visvairāk viņu pārsteidzis tas, ka viens no noslēpumainajiem uzbrucējiem kādā epizodē pārsteidzoši viegli burtiski ar vienu roku apgāzis viņam virsū braucošu amerikāņu džipu.
Greiems tajā reizē vienīgais brīnumainā kārtā izdzīvoja. Saprotamu iemeslu dēļ viņa stāstījumu ne tikai turēja slepenībā, bet tam arī neviens lāgā nevēlējās ticēt. Turklāt pēc Korejas kara viņu pat nosūtīja it kā ārstēties uz psihiatrisko klīniku. Taču jaunāko atklājumu un pētījumu rezultātā saistībā ar superkareivju radīšanas programmām PSRS daudziem radies jautājums: vai tikai šajā gadījumā patiešām nav bijusi sastapšanās ar gluži reāliem padomju biorobotiem?
Līdz ar to seko nākamais likumsakarīgais jautājums: un kur tādā gadījumā tie ir šodien? Virkne pētnieku pauž, ka atbilde varētu slēpties notikumos, kas sekoja drīz pēc Staļina nāves. Viņu attiecīgajā padomju diktatora postenī nomainījušais Ņikita Hruščovs kā galveno savas valsts aizsardzības līdzekli redzēja ballistiskās raķetes ar kodolgalviņām. Viņa uzskatam tajā laikā katrā ziņā bija arī savs loģiskais pamatojums, taču realitātē tas izvērtās visu citu tamlīdzīgo projektu slēgšanā, atstājot tikai vienu pašu raķešbūvi. Pilnīgi iespējams, ka kopš tā brīža tālākas biorobotu radīšanas tehnoloģiju izstrādnes uzskatīja par liekām un nevajadzīgām.
Tostarp nav arī zināms, vai padomju laiku militāristu un zinātnieku radītās izstrādnes ir iecerēts turpināt arī mūsdienās. Visdrīzāk – pilnībā aizmirstas un iznīcinātas tās noteikti nav. Kaut vai tikai tāpēc, ka, raugi, amerikāņu militāristiem nav izdevies noslēpt faktu, ka viņi par šo jomu joprojām turpina interesēties un patiesībā nekad nav metuši plinti krūmos, jo mūsdienās viņu kāre pēc ideāliem kareivjiem biorobotiem ir kļuvusi vēl lielāka, nekā savulaik bija Hitleram…
