Cits virziens bija izstrādes saistībā ar cilvēka smadzenēm un nervu sistēmu. Sākotnēji pētnieki centušies ar smadzenēs iedzīvinātiem elektrodiem un dažādu ķīmisko vielu lietošanu sasniegt to, lai cilvēks pārstātu just sāpes. Pret ievainojumiem pilnībā vienaldzīgs kareivis, kurš, neskatoties ne uz ko, ir spējīgs pildīt savu uzdevumu, – tas allaž bijis visu militāristu ideāls. 3
Kad 40. gadu beigās aizvien intensīvāk sāka attīstīties kibernētika, kas ļāva izdarīt secinājumus par cilvēka uzvedības un mašīnas darbības līdzību, pamazām noformējās vēl viens slepeno pētījumu virziens – mēģinājumi apvienot cilvēka smadzenes ar mašīnu. Perspektīvā militāristi cerēja ievērojami paaugstināt superkareivja smadzeņu skaitļošanas spējas tā, lai viņi, piemēram, dažās sekundes daļās atbilstoši vēja ātrumam, attālumam un vēl gūzmai citu parametru spētu galvā veikt visu veidu ballistiskos aprēķinus, kas ļautu bez kļūdīšanās šaut pa attiecīgajiem mērķiem. Taču tajos gados, kad vēl nebija izgudroti mikroprocesori un elektroniskās iekārtas bija ļoti milzīgas, runa varēja būt tikai par radiosakaru nodibināšanu starp kareivjiem biorobotiem, lai tie varētu cits ar citu sazināties bez vārdiem.
Pētnieki atzīst, ka pagaidām zināms tikai par šīm iecerēm, taču nav ziņu par kaut kādiem praktiskiem panākumiem. Turklāt 50. gadu sākumā PSRS kibernētikai kā “buržuāziskai viltus zinātnei” tika veltīta iznīcinoša kritika. Tiesa, to visu zināmā mērā var arī novērtēt kā šo eksperimentu totālu izgāšanos, lai gan pētnieki visi kā viens uzsver, ka atsevišķās jomās gūti pat ievērojami panākumi, tikai par daudziem nekas oficiāli nav zināms.
Kaujas iespējas
Oficiāli nekad nav apstiprināta ne padomju militāro biorobotu eksistence, ne – vēl jo mazāk – to līdzdalība kaujās. Taču pētnieki pauž, ka pastāv vismaz viena interesanta liecība, kas tomēr ļauj domāt, ka liela daļa Berijas vadītās Īpašās komitejas piesegto slepeno izstrādņu vainagojušās panākumiem.
