Tērauda gvarde 3
Un šie pētījumi patiešām turpinājās, jo būtībā jau arī pēc kara beigām ideja par karavīru aizstāšanu un viņu atgriešanu ierindā pēc smaga, sakropļojoša ievainojuma nezaudēja aktualitāti. 1947. gadā sākās aukstais karš, un tad nebija daudz tādu, kuri šaubītos, ka tas agri vai vēlu atkal pāries trakoti karstajā fāzē. Tieši tāpēc, kā paudis ģeniālais Karls fon Klauzevics, karam jāsāk gatavoties jau nākamajā rītā pēc kara.
Tiesa, no idejas par miroņu atdzīvināšanu tagad visi bija atteikušies. Pirmkārt, vāciešu eksperimentu rezultāti nebija īpaši iedvesmojoši un lika ļoti nopietni apšaubīt šādu iespēju, otrkārt, Anenerbes speciālistu izstrādātā slepenā ķīmiskā šķīduma, kas it kā esot patiešām spējis piecelt kājās jau nomirušos kareivjus, formula izrādījās uz visiem laikiem pazaudēta. Tāpēc no visām vāciešu iestrādnēm visvairāk pieprasītie izrādījās veidi, ar kādiem varētu būt iespējams savienot bioloģiskos audus ar neorganiskajiem materiāliem.
Padomju biorobotu radīšanas projekta kurators bija pats Lavrentijs Berija, kurš vēl līdztekus spēka struktūrām tajā laikā vadīja arī PSRS Ministru padomes Īpašo komiteju. Un šī komiteja nodarbojās ar visjaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem, no kuriem par visslavenāko kļuva atombumbas radīšana. Citi darbības virzieni parasti bija noslepenoti un nekad “neuzpeldēja”. Atšķirībā no kodolieročiem, kuru esamību vajadzēja demonstrēt, lai liktu saprast ASV, ka viņu atombumbas monopols ir likvidēts, kibernētiski uzlabotu kareivju eksistenci nevajadzēja atklāt visai pasaulei.
