Foto: AP/SCANPIX/LETA

Māris Antonevičs: Nevajag pat Blaumani un iedomātu situāciju, lai sabiedrībā uzvirmotu kaislības par to, kurš “pelnījis vietu laivā” 14

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā” ir viens no tiem latviešu literatūras darbiem, kuru skolā ne vien (obligāti) jālasa, bet visbiežāk pēc tam arī jāraksta eseja vai domraksts.

Sižets par zvejniekiem, kas iestrēguši uz jūrā dreifējoša ledus gabala, ir pateicīgs psiholoģiskām rotaļām, jo galējās situācijās atklājas cilvēka būtība.

CITI ŠOBRĪD LASA

Blaumanis sižetu aizņēmies no dzīves, jo ziņu par jūrā ieskalotiem zvejniekiem izlasījis laikrakstā, tomēr tēlus izdomājis pats un arī pielicis būtisku akcentu stāsta nobeigumā – loteriju, kurai jānosaka, kuri no nelaimīgajiem izdzīvos, bet kuri, visticamāk, mirs.

Līdzīga sižeta Holivudas filmās visi iesaistītie gan jau saņemtu “pēc nopelniem” un arī skatītājs paliktu gandarīts ar iznākumu, bet Blaumaņa stāstā viss ir gandrīz vai otrādi un pēc izlasīšanas paliek tāda kā netaisnības un nīgruma sajūta.

Vai tad nav tā, ka lielākā daļa lasītāju klusībā cer, ka uz ledus tiks atstāts savtīgais un kašķīgais Zaļga, kurš, kā tagad moderni teikt, nemāk solidarizēties? Viņš taču būtu pelnījis sodu par savu attieksmi un rīcību? Bet rakstnieks ļauj viņam izsprukt sveikā!

Kā “Nāves ēnā” varētu izskatīties, ja Blaumanis dzīvotu mūsdienās un rakstītu to par Covid-19 pandēmiju? Darbība varētu norisināties slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, kurā desmit pacientiem nepieciešamas mākslīgās plaušu ventilācijas iekārtas, bet, izrādās, ka ir tikai septiņas…

Un tad mediķi slimnieku vietā velk lozes, lai noskaidrotu, kuram būs šī iespēja… Tomēr, izrādās, nevajag pat Blaumani un iedomātu situāciju, lai sabiedrībā uzvirmotu kaislības par to, kurš “pelnījis vietu laivā” un kuram vajadzētu saņemt sodu par savu uzvedību un attieksmi. Pietiek ar vakcinācijas diskusiju.

Interneta vietnē “Mana balss” pirms neilga laika tika iesniegta iniciatīva, kas saucas “Neattaisnoti nevakcinētajiem ārstēšanas izdevumi ir jāsedz pašiem”.

Ierosinātājs ir Sandis Kravalis, un var diezgan droši teikt, ka tas savāks 10 000 parak­stu (pašlaik pietrūkst vien pāris simtu) un līdz ar to tiks skatīts Saeimas komisijā.

Reklāma
Reklāma

“Izmaksas, kas saistītas ar Covid-19 pacientu ārstēšanu, patlaban sedz nodokļu maksātāji. Vairāk nekā 97% no Covid-19 pacientiem, kas tiek uzņemti slimnīcās ar vidēji smagu vai smagu slimības gaitu, nav vakcinēti. Sabiedrības daļai, kura ir vakcinēta, nevajadzētu uzņemties citu izdarīto lēmumu sekas. Arī valstij nevajadzētu uzņemties segt apzināti nelīdzestīgu cilvēku radītās izmaksas,” teikts iniciatīvas pieteikumā.

Šī iniciatīva ir demonstratīva. Daudzi to ne tikai paraksta, bet lepni izziņo par savu soli, tostarp tādi, kurus varētu pieskaitīt t. s. viedokļu līderiem. Vispār jau esot skaidrs, ka parlaments šādu likumu pašlaik nepieņemšot, viņi piebilst, bet tas kalpošot kā brīdinājums, ka joki mazi un nekādas iecietības pret nevakcinētajiem nebūs!

Viena lieta ir pašam vakcinēties un aicināt to darīt saviem tuvākajiem, cita – kļūt par soģi kādai sabiedrības daļai, kura tavā ieskatā rīkojas nepareizi (un tu pats, protams, esi bez grēka, lai droši sāktu mētāties ar akmeņiem). Kā jau daudzi idejas pretinieki norādījuši – šis ir ļoti slidens ceļš, jo paver iespēju tālākajām interpretācijām.

Piemēram, kāpēc tikai Covid-19 vakcīna, ja tādus pašus noteikumus varētu attiecināt arī uz citām vakcīnām – pret gripu, ērču encefalītu, pneimokoku un tā tālāk. Ja esi kādu no tām izlaidis, atver maciņu! Bet kāpēc palikt pie vakcīnām?

Cilvēkiem, kas smēķē vai lieto grādīgos, vispār būtu jāievieš pilnīga maksas medicīna, jo viņi apzināti bendē savu veselību, bet pārējiem – izmantojot citātu no “Mana balss” iniciatīvas – “nevajadzētu uzņemties citu izdarīto lēmumu sekas”. Varētu izveidot garus sarakstus ar šādiem gadījumiem, droši vien pat izejot ārpus veselības aprūpes jomas. Bet kur tad īsti apstāties?

Sodus par nevakcinēšanos varētu ieviest tad, ja likumā tas tiktu noteikts par obligātu pienākumu, taču iepriekš amatpersonas apgalvojušas, ka tā nebūs. Taču šajā gadījumā “Mana balss” iesniegtais priekšlikums nav tik interesants juristiem, cik sociologiem.

Proti, tas ir būtisks nevis no likumdošanas viedokļa, bet kā sabiedrību raksturojoša pazīme. Nesaskaņas, vēlme, piespiest, sodīt un pārmācīt ne vien neapzināti gruzd kaut kur dziļumā, bet laužas virspusē. Protams, vienmēr var teikt, ka arī otra puse izpaužas agresīvi.

Te atliek tikai piekrist arhibīskapa Jāņa Vanaga pārdomām: “Tagad mēs sakām: “Es esmu par vakcināciju!” vai “Es esmu pret vakcināciju!”

Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei. Ko mēs esam izdarījuši, Kristus mīļotie!? Mēs esam sev darinājuši identitāti no kovida vakcīnām! Bet tā ir viltus identitāte!”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.