Šaušalīgais eksperiments 30
Austrumos pēc jebkuras slavenības nāves “dabiskos apstākļos” vienmēr izraisās baumas, ka tas ir kārtējais “atliktās nāves pieskāriena” noslēpuma zinātāju upuris. Par to, ka daudzos gadījumos šīm baumām ir gluži reāls pamatojums, 1957. gadā pārliecinājās kaujas mākslu meistars Džons F. Gilbijs. Viesojoties Taivānā, viņš pierunāja vietējo bokseri O Hsinu Jaņu, lai viņš iepazīstina ar dažām slepenās cīņas detaļām. Par demonstrācijas “objektu” ķīniešu bokseris izvēlējās… savu dēlu Al Linju. Gilbija klātbūtnē viņš viegli iedunkāja dēlu vēderā. Precīzāk – tas pat nebija īsts sitiens, tikai patiešām gluži nevainīgs pieskāriens, kas neizraisīja ne sāpes, ne vispār kādu acīmredzamu kaitējumu. Tūlīt pēc tam O Hsins Jaņs aicināja Gilbiju vērīgi noraudzīties iedunkātajā dēlā.
Divas dienas Gilbijs ne soli neatkāpās no Al Linjas. Puisis jutās visnotaļ lieliski un neizrādīja ne mazākās nespēka pazīmes, tomēr trešās dienas otrajā pusē pēkšņi zaudēja samaņu un nokrita zemē. Acumirklī līdzās atradās pats O Hsins Jaņs, kurš gluži vai zināja precīzu dienu un konkrēto tās stundu, kad būs vajadzīga viņa palīdzība. Izmantojot masāžu un ārstnieciskās zālītes, viņš ātri atgrieza pie samaņas dēlu, taču kopumā vienalga vajadzēja vēl trīs mēnešus, lai pilnībā atjaunotu veselību… Protams, tas bija šaušalīgs, bet katrā ziņā ļoti pamācošs eksperiments.
“Indīgās rokas māksla”
Cilvēks, kurš kļuvis par Dim–Maka lietošanas upuri, mirst pirmajā acumirklī pilnībā neizskaidrojama iemesla dēļ, taču sekcija vēlāk allaž apliecina kādas dabiskas saslimšanas esamību, lai arī nespēj izskaidrot tās rašanos. Tieši tāpēc šādu tehniku apguvis killeris jebkurai noziedzīgai organizācijai – no mafijas līdz valstu specdienestu speciālajām apakšvienībām – ir absolūts atradums un dārgums.
Dim–Maku dažkārt dēvē arī par “indīgas rokas mākslu”. Raugi, inde spēj nogalināt gan uzreiz, gan pēc vairākām stundām, dienām un nedēļām – viss atkarīgs no tās tipa un devas. Nāvējošais pieskāriens arī iedarbojas gluži kā inde. Tieši tāpēc senie Dim–Maka meistari šajā mākslā apmācīja tikai sevišķi izraudzītus mācekļus, galveno vērību pievēršot ne tikai fiziskajai sagatavotībai, bet arī personības tikumiskajām īpašībām. Māceklim bija jābūt ar nosvērtu raksturu un izteiktu taisnīguma izjūtu.
