Nāvējošā krava var atlidot jebkurā brīdī. Ata Klimoviča reportāža par to, kas pašlaik notiek Ukrainas kara frontē 7
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visu valsts teritoriju nespēj nosargāt ukraiņu pretgaisa aizsardzība. To ikviens labi saprot un ir apradis ar gaisa trauksmi, kas ik dienu un nakti dzirdama visās Ukrainas pilsētās un arī mazākās apdzīvotās vietās. Uz patvērumu, dzirdot sirēnas skaņas, tagad vairs nedodas tikpat kā neviens.
Uz frontes zonu Družkivkā
Ceļš uz Doneckas apgabala Družkivkas pilsētu piefrontes zonā ir tāls – braucam trīspadsmit stundas. Taču tas nav nomācoši, jo raitās sarunās laiks aizskrien visai ātri. Ar mani kopā brauc divi Nacionālās gvardes (Iekšlietu ministrijas struktūra) karavīri, divi Aleksandri. Mājās pavadītas pavisam nelielas brīvdienas, vien dažas dienas.
Viņu vienība līdz 23. jūnijam darbojusies smagā frontes iecirknī pie Sjeverodoneckas un vēlāk Ļisičanskas. “Gandrīz katrs no mums šajā laikā tika kontuzēts. Vai spēcīgāk vai mazāk jūtami, taču faktiski visi. Arī man bija neliela kontūzija, neliela šķemba skāra seju, pat izsitot vienu no briļļu stikliem,” cietušās brilles rādot, stāsta 54 gadus vecais vēsturnieks A. Homenko.
Pirms 24. februāra diplomētajam ukraiņu valodas un literatūras speciālistam ikdienas gaitas saistījušās ar interesantu darbu Ukrainas Nacionālajā vēstures muzejā. Par pieteikšanos teritoriālās aizsardzības bataljonā, bet vēlāk jau krietni militāri profesionālākajā Nacionālajā gvardē neesot šaubījies ne mirkli.
Pat tādam cilvēkam kā viņš, kuram gan darbā, gan sadzīvē vislielāko prieku sagādā kontakts ar grāmatām, atzīst Aleksandrs, kurš pats sevi uzskata par pilnīgi nepraktisku cilvēku, atrašanās militārajā dienestā šobrīd sniedz milzu gandarījumu par pienākuma veikšanu pret dzimteni.
“Es vienkārši zinu to, ka mēs nedrīkstam pieļaut agresora atnākšanu uz Kijivu. Nedrīkstam pieļaut, ka tiekam uzvarēti. Tas nozīmē visa beigas – ukraiņu nācijas, vēstures un kultūras nāvi,” saka vēsturnieks.
Arī otrs ceļabiedrs A. Kolots, kas aptuveni divdesmit gadus jaunāks par savu vārdabrāli, iepriekš nemaz nav domājis par to, ka reiz varētu uzvilkt karavīra formu. Tagad viņš un visi pārējie vienības biedri uz laiku mainījuši savas profesijas – kļuvuši par īstiem karavīriem, kas visu laiku turpina pilnveidot savas prasmes.
Karošot tik ilgi, kamēr iebrucēji tiks padzīti no Ukrainas. Pēc tam atgriezīšoties savā civilajā darbā – viņš izstrādājot kompjūterspēles.
Jau naktī sasniedzam abu Aleksandru vada izvietojumu. Man iedod dzeltenu sintētisku paklājiņu un vasaras guļammaisu. Pavisam drīz iemiegam.
Pozīcijas mežā
Družkivka pēc Ukrainas mērogiem ir pavisam neliela pilsēta – pirms krievu uzbrukuma tajā dzīvojuši 70–80 tūkstoši cilvēku. Tagad, visdrīzāk, nav palicis vairāk par pusi no tiem. Nelielu rosību pilsētā var vērot vien līdz pusdienlaikam.
Vēlāk civiliedzīvotājus vairs neredz gandrīz nemaz. Arī tirgus darbojas tikai dienas sākumā. Vēlāk te uz vienu, te otru pusi redz aizbraucam kara transportu. Reizumis dzirdami jaudīgi, taču tāli sprādzieni.
Pēc frontē pieredzētajām apšaudēm, dzīves bez normālas higiēnas, atrašanās paaugstinātā apdraudējumā pašreizējie apstākļi vīriem šķiet gandrīz vai kā kūrorts.
Bērnudārzā, kur izvietojies Nacionālās gvardes vads, tāpat kā visā pilsētā nav ūdens, taču ir elektrība un internets visas dienas garumā. Ūdeni karavīriem atved, un viņi iekārtojuši vasaras dušu. Pēc kaujām šeit ieradušies 25. jūnijā. Paguvuši atpūsties, viens otrs izbaudījis dažu dienu atvaļinājumu.
Taču vienlaikus norisinās dažādas apmācības – trenējušies kaujas operācijām ar bruņumašīnām BTR, devušies šaut, atkārtojuši pirmās palīdzības sniegšanu ievainotajiem. Pozīcijās starp Ļisičansku un Sjeverodonecku pie Borovajas upes atradušies apmēram mēnesi. Ierakušies, cik vien spējuši. No tā, bez pārspīlējuma, bieži ir atkarīga karavīra dzīvība.
Lai ko arī nākas dzirdēt par mūsu laika ieroču spēku, karavīram joprojām par ļoti nozīmīgu ekipējuma sastāvdaļu kalpo lāpsta. To pasaka visi kaujās un apšaudēs pabijušie ukraiņu karavīri.
Labi, ka pretinieks nav zinājis, cik lieli, patiesībā nelieli, bijuši viņu spēki meža pozīcijās.
Ja tas būtu atklājies, droši vien mēģinātu uzsākt tiešu uzbrukumu, bet tā vienīgi pamatīgi apšaudījuši ar mīnmetējiem un lielgabaliem.
“Mēs jau arī uz viņu šāvieniem neatbildējām, jo tādā veidā krievi varētu atklāt mūsu atrašanos, lai pēc tam to vietu noklātu ar mīnām. Gaisā visu laiku bija viņu droni, tāpēc centāmies pēc iespējas palikt neredzami. Visu laiku mūsu artilērija ļoti maz atbildēja. Varētu teikt tā – desmit divdesmit viņu šāviņu, pretī tikai viens mūsu artilēristu šāviņš,” teic karavīrs ar segvārdu Kompass, kas nodarbojas ar rūpniecisko alpīnismu.
Pretinieka diversanti
Ar rotas komandiera vietnieku Kluso (segvārds) braucam uz netālo ciematu, tur gaidīs sapieris, kas vada vīriem nolasīs lekciju par dažādām mīnām. Esam nonākuši galā, kad pie mašīnas pienāk kāds karavīrs. Viņš sirsnīgi sasveicinās ar Kluso.
Arī izstāsta jaunumus – šajā rajonā esot ienākusi pretinieka diversantu grupa rotas sastāvā (vairāk nekā simts karotāju), kas ģērbušies ukraiņu formās, esot arī tādi, kas runājot ukraiņu valodā.
Tomēr daži viegli atšifrējami – tie esot burjati. Uz rokas balts apsējs kā visiem krievu iebrucējiem. Zināms, ka viņi mēģinājuši uzbrukt kādam no ukraiņu kontrolposteņiem. Jau vēlāk dienas izskaņā uzzinām, ka ienaidnieki uzbrukuši Ukrainas armijas 95. brigādes karavīru postenim un to iznīcinājuši. Šī informācija tiek izplatīta visās ukraiņu vienībās.
“Kā uzvarēt pretinieku?” vaicāju Klusajam, kurš ir policijas apakšpulkvedis, bet šajā vienībā ierindnieks. “Ir vajadzīga artilērija, liels uguns spēks, tad viss būs kārtībā,” viņš atbild.
Klusais runā mierīgi, nesteidzīgi. Karojis jau no 2014. gada, kad faktiski piedzimis otro reizi, jo bijis starp tiem, kam dzīvam izdevies izkļūt no aplenkuma Ilovaiskā. Kad pa zaļo koridoru izlauzušies, ticis sadedzināts faktiski viss ukraiņu transports.
Kājām viens pats gājis trīs diennaktis, tikai naktīs, līdz sasniedzis savējos Volnovahā.
Tagad brīnumaina izdzīvošana norisinājusies vēl spilgtākā veidā – viņa vadītais “Mitsubishi Pajero” 17. jūnijā uzbraucis uz mīnas, ticis smagi sapluinīts, bet pašam bez nelielas kontūzijas ne mazākās brūcītes. Lielais iebrukums 24. februārī viņam neesot bijis pārsteigums. Tam bijis gatavs un jau pirmajā dienā kopā ar citiem vecajiem kara biedriem iesaistījies cīņās.
Ukrainas nacionālais varonis
Septiņdesmit gadus sasniegušo Družkivkas iedzīvotāju Anatoliju Vodolazski pazīst daudzi – ne tikai šajā pilsētā, bet arī visā Ukrainā, arī daudzi ārvalstu žurnālisti. Kad ciemojamies viņa privātmājā, Anatolijs pastāsta, ka tur pabijuši daudzu valstu preses pārstāvji. Iepazīstamies, vairākas stundas pavadām kopā, un iespaidu netrūkst.
Visu darba mūžu Anatolijs strādājis ar metālu – kad braucam pa kāda privātmāju rajona ieliņām, viņš nebeidz atkārtot – šī ir mana taisītā metāla sēta, arī tā, un arī tā. 2014. gada maijā, kad pilsētā varu jau bija sagrābuši Krievijas atbalstītie separātisti, viņš devies uz Družkivkas centru.
Nostājies ar Ukrainas karogu, kāds žurnālists viņu nofilmējis, bet garāmgājēju lielākā daļa bijusi naidīga – rupji uzklieguši, kāds pat spļāvis.
Nedaudzi pauduši simpātijas. Pēc neilga laika piebraukusi mašīna ar trīs bruņotām personām. Iegrūduši Anatoliju mašīnā un braukuši prom. Domājuši nošaut ceļmalā, taču atteikušies no šī nodoma, jo bažījušies par to, ka aizturēšana tikusi nofilmēta.
Aizvests uz Kramatorsku, ievietots kamerā. Anatolijs uzskata, ka izdzīvojis un nav nošauts, pateicoties saviem sakariem ar daudziem labi pazīstamiem Družkivkas iedzīvotājiem – tas fiksēts, apskatot viņa telefonu.
Kad Družkivka pēc trim mēnešiem atbrīvota no Krievijas atbalstītajiem separātistiem, Anatolijs kļuvis par vienu no daudzajiem voluntieriem, kas palīdz Ukrainas armijai. To viņš dara joprojām un tādēļ bieži dodas pie dažādām vienībām.
Kopā ar viņu braucam uz Slovjansku, kas arī tagad atrodas tuvu frontes pirmajai līnijai. Tur satiekam nacionālās gvardes kapelānu Ukrainas Pareizticīgās baznīcas mācītāju tēvu Dionīsu. Kāda ir situācija pilsētā? “Esam apšaužu zonā. Vakar šāviņi atlidoja tur, kur atrodas mūsu vienības, tādēļ jūs turp nevedīšu,” skaidro kapelāns.
Dodamies uz citu postījumu vietu. Piebraucam pie kādas piecstāvu ēkas, ko jau agrāk trāpījis smags šāviņš.
Kādi ļaudis palikuši pilsētā? “Tie, kas ir Ukrainas patrioti, kas negaida iebrucējus, jau sen ir aizbraukuši.
Viņi labi zina, kad notiktu, ja nokļūtu krievu rokās. Bet tie, kas palikuši, gaida tā saucamās krievu pasaules ierašanos,” saka kapelāns.
Dionīss ir visai pesimistisks par kara turpmāko gaitu, jo uzskata, ka iebrucēji gūs vienu panākumu pēc otra. Arī viņa vienība esot gatava atkāpties no pašreizējās atrašanās vietas.
Vēlāk jau atceļā uz Družkivku Anatolijs man saka: “Es nevarēju noklausīties, ko tēvs Dionīss saka par atkāpšanos, kas tas par sakāvniecisku noskaņojumu! Es kontaktējos ar kājniekiem, artilēristiem, tankistiem – nekā tamlīdzīga, visi ir noskaņoti tikai uz uzvaru,” saka ar Ukrainas Nacionālā Varoņa ordeni apbalvotais Anatolijs.
Tagad daudz cerību saistās ar Rietumu piegādātajiem ieročiem. Daudzi ukraiņu karavīri nereti piemin amerikāņu reaktīvo raķešu HIMARS nodarītos zaudējumus pretiniekam un gaida došanos uzbrukumā.
