Nāve no vīra rokas Aizpurvē 0
Madonas novada Dzelzavas pagasta Aizpurves ciematā 27 gadus vecais Igors Strazdiņš 15. aprīlī nosita savu sievu Ligitu (26) – tieši abu meitiņas Noras piektajā dzimšanas dienā (visi vārdi mainīti). Aizpurve ir lielākoties padomju laikā izveidojies ciemats pusotru kilometru no Dzelzavas centra.
Ja neskaita dažas apkārt esošās savrupmājas un renovētu bērnudārzu, tas sastāv no piecām daudzdzīvokļu mājām, kuras uzcēla pagājušā gadsimta 60. – 70. gados, attīstoties kūdras rūpniecībai. Strādniekiem bija kaut kur jādzīvo. Latvijai atgūstot neatkarību, kūdras ieguve panīkusi, bet pēdējos gados atjaunojusies. To zinot, var nojaust, kādi ļaudis šeit dzīvo, kādas dažādos laikos viņiem bijušas problēmas, īpaši bezdarba brīžos. Mājas pieder pašvaldībai, tāpēc tukšajos dzīvokļos (tādi tur diezgan daudz) tiek nomitināti cilvēki arī no visa plašā Madonas novada. Tie, kam citur nav kur dzīvot.
Abi dzēruši
Pensionāre Regīna Savicka ir skarba: “Esmu veca, un man nav no kā baidīties un varu teikt atklāti. Tā bija dzērāju ģimene, gan vīrs, gan sieva nākusi no tādām pašām dzērāju ģimenēm. Neesmu svētā, arī savulaik iedzēru, bet nonākt līdz tādam līmenim… Man nelaimējās kādu laiku – trīs gadus – dzīvot Strazdiņu ģimenei blakus dzīvoklī. Biju novesta tik tālu, ka prasījos uz pansionātu, jo nevarēju izturēt biežos skandālus. Kad Igors nebija dzēris, bija labs cilvēks, strādāja mežā, lasīja ogas, bet, kad iedzēra, kļuva ļoti agresīvs, kāvās.
Arī Ligita dzēra, sevišķi pēdējos gadus. Viņa gribēja tikt vaļā no vīra, bet vienlaikus kopā dzēra. Kad abi apprecējās, sākumā jau bija kārtīga ģimene, bet dzeršana pakāpeniski kļuva arvien mežonīgāka. Bērniņa ļoti žēl.”
Inese (uzvārdu negrib minēt) stāsta, ka notikušo aizpurvieši ļoti pārdzīvojot. Viņa šeit dzīvojot 17 gadus, un nekas tamlīdzīgs te pa šo laiku neesot noticis: “Kādreiz abas ar Ligitu kopā purvā kūdras klučus cilājām. Bija kārtīga meitene, tikai pēdējos divus gadus bez dzeramā vairs nespēja iztikt. Bet Igors tikai sita un sita. Saucām policiju, bet cik tad var saukt? Ligita pēc tam gāja un teica policijai, ka viņai pretenziju neesot, bet pati staigāja zila…”
Nespējusi izrauties
Marita Glāzniece ir Ligitas māsa. Tikko kā atbraukusi no darba uzņēmumā “Cesvaines kūdra”, kur lasa no kūdras koku saknes un nezāles. Tāds darbs jau desmit gadus. Nav viegli, bet nesūdzas. Nopelnīt varot diezgan labi. Vīrs strādā ceļu būves darbos, ģimenē aug divi bērni, nu ir arī trešais – Nora. Marita uzņēmusies aizbildniecību par noslepkavotās māsas meitu, ņipru, jauku bērnu. Marita stāsta, ka māsa bijusi no vīra oficiāli šķīrusies, bet turpinājusi kopdzīvi, jo Igors negājis projām, bet dzīvoklis bijis uz viņas vārda:
“Igors bija ļoti agresīvs un slimīgi greizsirdīgs. Reizēm Ligitai patika pasēdēt kompānijās, bet tur nenotika nekas tāds, par ko būtu jāsit. Igoram jāsaņem tāds sods, kādu prasa likums.”
Marita atklāj, ka Igors vardarbību piedzīvojis savā ģimenē, kur tēvs sitis māti, tāpēc šo tieksmi varbūt mantojis. Sieviete neslēpj, ka bijis laiks, kad arī viņas tēvs sitis māti.
Māte Ināra Glāzniece tieši tobrīd ir pie savas meitas dzīvoklī, jo tad, kad Marita strādā, pieskata bērnus: “Dzeršana pie vainas. Mēs jau rakstījām iesniegumus policijai par vardarbību, bet Ligita gāja un tos atsauca, jo kā tad meitiņa bez tētiņa, baidījās arī, ka nositīs. Nu nosita… Meitiņai vairs ne tētiņa, ne mammas.”
Igors ar Ligitu apprecējušies pirms nepilniem sešiem gadiem. Māte rāda kāzu fotogrāfijas, kurās redzami simpātiski jaunieši, Ligita – skaista un starojoša, jau gaidībās.
Igors no cietuma tagad atrakstījis arī vienu vēstuli. Viņu uztraucot, kam tikšot nu jau tukšajā dzīvoklī palikušās mēbeles – tās esot viņa…
Bērns tantes ģimenē
Dzelzavas pagasta sociālā darbiniece Elvīra Agarelova stāsta, ka Strazdiņu ģimene bijusi sociālā dienesta uzmanības lokā, aptuveni mēnesi pirms traģēdijas sociālie darbinieki Strazdiņus apmeklējuši un teikuši, ka būtu jāiet ārstēties no dzeršanas: “Ar varu nevienu piespiest ārstēties nevaram. Strazdiņi pat parakstīja papīru, ka ir saņēmuši padomu vērsties pie ārsta. Viņi atbildēja, ka paši ar sevi tikšot galā.”
E. Agarelova uzskata: šobrīd ir piemeklēts labākais variants, ka Nora aug pie mammas māsas. Ievietot meiteni bērnunamā būtu sliktāk:
“Ar māsas ģimeni esam nopietnu runājuši. Katru nedēļu jau nekontrolēsim un ģimenes dzīvē no lieka nejauksimies, bet skatīsimies un reaģēsim, ja būs nepieciešams. 100% jau nekad neko nevar iepriekš paredzēt.”
Madonas rajona tiesā lietu izskatīs 29. augustā. Igors tiek apsūdzēts par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas bijis par iemeslu cietušās nāvei. Par to draud cietumsods līdz pat 15 gadiem. Apsūdzētais savu vainu atzīst, nodarījuma laikā bijis stiprā alkohola reibumā, visu notikumu neatceroties. Taču nosist neesot gribējis, tikai pārmācīt…
Varmākas mācīs būt nevardarbīgiem
Lai mazinātu vardarbību ģimenē, ir būtiski palīdzēt ne tikai cietušajiem, bet arī strādāt ar varmākām, mācot viņus rīkoties nevardarbīgi.
Arī Latvijā atrasti līdzekļi vardarbīgo personu rehabilitācijas programmai. Pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma ar šo programmu trīs gadus nodarbosies SIA “Mācību centrs MKB”. Kā stāsta centra vadītāja Sandra Freimane, ar pašvaldību sociālo dienestu palīdzību jau savākta pirmā grupa brīvprātīgo – 12 cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes), ar viņiem strādā psihologs, psihoterapeits un klīniskais psihologs. Gan personas, gan nodarbību vieta ir konfidenciāla. Šo nodarbību uzdevums ir ne tikai palīdzēt cilvēkiem, bet galvenais virsuzdevums – izstrādāt programmu, lai nākamgad varētu apmācīt pašvaldību sociālos darbiniekus, kuri pēc tam varētu organizēt grupas un piesaistīt speciālistus patstāvīgi. S. Freimane, kas pati ir psiholoģe, teic, ka, lai cilvēks būtu vardarbīgs, nav obligāti jābūt alkoholiķim un vīrietim: “Cilvēki emocionāli ir ļoti dažādi. Diemžēl ne visi spēj sevi saviem spēkiem savākt un, kā saka, neiekrāmēt otram pa muti tikai tāpēc, ka to gribas.”
Ģimenes vardarbības statistika
Pēc Labklājības ministrijas (LM) datiem, 2010. gadā katra trešā sieviete cietusi no vardarbības ģimenē. Analizējot datus par cilvēkiem, kas guvuši traumas un vērsušies pēc palīdzības medicīnas iestādēs, tieši sievietes ir tās, kas lielākoties ģimenē cietušas no tuviniekiem, galvenokārt no laulātā drauga vai partnera. Tā, piemēram, 2008. gadā no vardarbības cieta aptuveni 35% sieviešu, 2009. gadā – 34%, bet 2010. gadā – 44%. Vīrieši no tuviniekiem cietuši mazāk – apmēram 5% 2008. gadā, 4% 2009. gadā un 5% 2010. gadā.
Pētījumi liecina, ka lielākā daļa sieviešu vardarbību piedzīvo savā ģimenē, turpretī vīrieši visbiežāk sastopas ar vardarbību ārpus mājas – no cita vīrieša puses. Piemēram, no vardarbības ģimenē vismaz reizi ir cietuši 20 – 30% sieviešu. Biežākie vardarbības veidi ģimenē – emocionāla, fiziska, seksuāla un ekonomiska vardarbība no partnera puses.
LM speciālisti norāda, ka vardarbība ir cieši saistīta arī ar pieņemtām dzimumu lomām sabiedrībā. Šie pārkāpumi netiek uzskatīti par nopietniem noziegumiem, un par vainīgu situācijā tiek uzskatīts pats upuris (sieviete). Bieži vien policija neredz pamatu, lai ierosinātu kriminālprocesu, reaģējot uz izsaukumu par konfliktiem ģimenē, uzskatot to par privātu lietu. Tā, piemēram, 2010. gadā Valsts policija saņēma 2483 izsaukumus par konfliktiem ģimenē. No tiem tikai aptuveni 3% gadījumu tika pieņemts lēmums par kriminālprocesa ierosināšanu.
Vardarbība ģimenē negatīvi ietekmē ne tikai sievietes, bet arī atstāj graujošu iespaidu uz citiem ģimenes locekļiem, jo īpaši bērniem, kas ir vardarbības aculiecinieki.
Uzziņa Pēc resursu centra “Marta” datiem, kas iegūti no Valsts policijas, pēdējos gados vidēji ik mēnesi Latvijas ģimenēs tiek nogalinātas trīs sievietes, bet vidēji 10 tiek smagi piekautas. Pagājušajā gadā “Marta” sniegusi palīdzību 187 vardarbībā cietušām sievietēm. |
