Tālāk – jau nākamā attīstība 3
Taču tajā gadījumā, ja tas viss patiešām tā ir, varētu likties – jo agrāk mēs nomirsim, jo mums pašiem labāk, vai ne? Tāda perspektīva var pamudināt arī uz pašnāvību, sevišķi izteiktā egocentrisma gadījumā, ja domas aizņemtas tikai pašam ar sevi un paša priekiem. Taču tajā gadījumā, ja cilvēks ir spējīgs uz kaut ko vairāk, ja viņš atzīst savu pienākumu pret Radītāju jeb dabas spēkiem un saviem tuviniekiem, šādi apsvērumi atkrīt jau paši par sevi. Cilvēks pasaulē nāk ar noteiktiem mērķiem, kurus iespējams sasniegt tikai šajā fiziskajā līmenī. Savukārt dvēselei jāiziet cauri lielai spriedzei un smagiem ierobežojumiem, lai sasniegtu zemes iemiesojumu, tāpēc tās pūliņus nevajadzētu bezjēdzīgi izšķērdēt.
Pašsaglabāšanās instinkts cilvēkā nav ielikts gluži velti, un mūsu pienākums ir no mūsu laicīgās dzīves aiznest līdzi iespējami lielāku saturu un saglabāt to cik vien iespējams ilgāk. Šajā fiziskajā līmenī eksistē mācības, kuras mums nav iespēju apgūt nevienā citā apgabalā, un – jo drīzāk tās apgūsim, jo ātrāk atbrīvosimies no nepieciešamības atgriezties šajā zemākajā, ierobežotajā eksistencē. Lūk, un tāpēc neviens vienkārši nedrīkst nomirt agrāk par to mirkli, pirms būs nositusi paredzētā stunda. Un, kad tā būs situsi, cilvēks varēs priecāties, jo viņš patiešām būs sagatavojies pāriešanai labākā pasaulē.
Taču visas tās priekšrocības, kas norādītas iepriekš, būtībā nav nekas salīdzinājumā ar to diženumu un gaismu nākamajā eksistences pakāpē, ko mūsu ērā vēsturiski pieņemts nosacīti dēvēt par debesīm. Pēc tā dēvētās šķīstītavas iestāsies tas labsajūtas stāvoklis, par kuru allaž sapņojuši mistiķi un kuru apdziedājuši dzejdari. Astrālā dzīve piešķir laimīgus nosacījumus vieniem un mazāk laimīgus citiem, taču nākamā pēcnāves stadija ikvienam ir tā laimes pakāpe, kas atbilst viņa attīstības pakāpei.
Un vēl pacentīsimies rast atbildi uz dažiem jautājumiem, kurus ļoti bieži izvirza saistībā ar dzīvi astrālajā līmenī. Proti, vai mēs arī pēc nāves virzīsimies uz priekšu un turpināsim attīstīties? Atbilde ir viennozīmīga: protams. Jo progress ir tāds kā savdabīgs Radītāja plāns, taču cilvēkam tas iespējams tajā apjomā, kas atbilst viņa attīstības līmenim.
Cilvēks, kurš uz zemes dzīvojis kā savu kaislību vergs, progresē pateicoties tam, ka viņa vēlmes izdeldējas astrālajā pasaulē, un tas attīstības zemākajā pakāpē ir visnepieciešamākais. Taču cilvēks, kurš uzvarējis savas personīgās kaislības un savu rīcību virzījis par labu citiem, astrālajā pasaulē varēs uzzināt daudz jauna un būs bruņots jauniem spēkiem un kvalitatīvajām īpašībām.
Cits jautājums: vai mēs atpazīsim savus mīļos cilvēkus, kuri ātrāk par mums pārgājuši neredzamajā pasaulē? Jā, mēs viņus atpazīsim. Tāpēc, ka visas īpašības, tostarp arī mīlestība, smalkajā pasaulē saglabājas, pieķeršanās sajūta darbojas gluži kā magnēts, kas tos, kuri mīl viens otru, pievilks vēl stiprāk, ātrāk un noturīgāk, nekā tas bija laicīgajā dzīvē. Iespējams, tajā gadījumā, ja mīļotais cilvēks pārcēlies uz citu pasauli jau sen, viņš paspējis jau pamest arī astrālo pasauli un pārcelties vēl augstākā līmenī. Šajā gadījumā nekas cits neatliek kā sagaidīt to, kad mēs paši pārcelsimies uz šo nākamo līmeni.
Abos gadījumos draugu atkalsavienošanās atkarīga no šīs pieķeršanās spēka un patiesuma, jo mīlestība ir Visumā visvarenākais spēks, pilnīgi neatkarīgi no tā, kur tā eksistē – šajā vai citā pasaulē. Teosofiskajā literatūrā ir daudz norāžu uz cilvēka pēcnāves eksistenci, un šo jautājumu patiešām ir vērts rūpīgi izpētīt, jo tieši šis izziņas process un lietu patiesās kārtības izpratne likvidē jebkādas bailes no nāves un padara vieglāku pašu dzīvi. Jo tā tam jābūt – tā top saprotami tās mērķi un jēga. Nāve nes iepriecinājumu visiem, kuri dzīvo krietnu un pašaizliedzīgu dzīvi.
Sens latīņu sakāmvārds pauž šo burtisko patiesību: Mors janua vitae – nāve ir dzīves vārti. Tas precīzi sakrīt ar realitāti, nāve patiešām ir ieiešana pilnvērtīgākā un augstākas pakāpes dzīvē. Viņpus kapam – tāpat kā šajā pusē – darbojas nesatricināmais Radītāja Taisnīguma likums, un šā likuma iedarbīgumam ir vērts uzticēties gan attiecībā pašiem uz sevi, gan uz tiem, kurus mīlam.
