Krietnums un nelādzība 3
Astrālās dzīves izpēte skaidri uzrāda daudzo ētisko likumu jēgu. Lielākā daļa cilvēku atzīst, ka grēki, kas nodara kaitējumu citiem, ir viena no ļaunuma sadaļām. Taču viņiem nav lāgā skaidrs, kāpēc gan uz šo sadaļu vajadzētu attiecināt arī greizsirdību, naidu vai baudkāri, ja visas šīs jūtas neizpaužas kādā precīzā ārējā veidolā, bet gan ir tikai rīcība vai vārdi. Pētnieki pauž, ka pat tikai virspusēja iepazīšanās ar astrālo pasauli uzrāda to, cik lielā mērā šīs jūtas kaitē cilvēkam, kurš tādas pauž, un kā tās liek viņam ciest pēc viņa nāves. Un to vislabāk esot iespējams izprast, aplūkojot dažus tipiskus astrālās dzīves piemērus.
Jāiedomājas kāds ne ar ko neiezīmīgs bezkrāsains cilvēks, kurš nav ne īpaši labs, ne īpaši slikts. Tā kā cilvēks pēc nāves vēl ilgi nemainās, bezkrāsainība paliks viņa atšķirības pazīme. Viņu negaida nekādas īpašas ciešanas, ne īpašs prieks, un ir ļoti iespējams, ka visa viņa astrālā dzīve noritēs pelēcīgi un garlaicīgi.
Ja savā laicīgajā dzīvē viņš sevī nav attīstījis nekādas saprātīgas intereses, ja viņam vēl bez baumošanas nebūtu nekādu citu ideju vai hobiju, nekā cita, izņemot savu biznesu un alkatīgo noslieci uz aizvien lielāku peļņu, ir ļoti iespējams, ka laiks viņam tagad ritēs ārkārtīgi nomācoši, jo šīs lietas viņam vairs nebūs pieejamas. Ja aplūko cilvēku, kuram piemīt ārkārtīgi spēcīgas viszemākā līmeņa materiālas vēlmes, proti, tādas, kas apmierināmas tikai fiziskā līmenī, tad šādam cilvēkam aizkapa dzīve būs jo īpaši smaga.
Tagad iedomāsimies dzērāju vai baudkāro, tādu, kurš savā laicīgajā dzīvē bijis kaislību un iegribu vergs. Tādi viņi paliek arī pēc nāves, turklāt lielā mērā pat vēl izteiktāki, jo tagad viņu vibrācijām vairs nenākas – kā tas bija iepriekš – iekustināt smagās fiziskās daļiņas. Taču iespēja šo savu svelošo nepieciešamību apmierināt ir zaudēta uz visiem laikiem, jo vairs nav ķermeņa, ar kura starpniecību notika šī “veldzēšanās”. No tā kļūst redzams, ka tā dēvētās šķīstītavas ugunis savā ziņā ir atbilstošs simbols šādu mokošu vēlmju nenogurstošai vibrācijai. Un tas var turpināties pietiekami ilgi, jo pavājināties un visbeidzot arī izsīkt tas var tikai pakāpeniskas atmiršanas ceļā, taču līdz tam momentam cilvēka liktenis, bez šaubām, būs ļoti smags.
Vienlaikus gan jāielāgo divas lietas. Pirmā ir tāda, ka šīs mokas cilvēks sev sarūpējis pats un viss to spēks un ilgums arī ir paša noteikts – laicīgajā dzīvē cīnoties ar šīm postošām vēlmēm un tās apvaldot, pēc nāves viņš ciestu mazāk. Otrā ir tā, kas ir vienīgais paņēmiens, kā atbrīvoties no netikuma. Ja cilvēks iespētu no baudkāras vai dzērāja eksistences acumirklī pāriet kādā citā līdzīgā stāvoklī, viņš jau būtu piedzimis kā netikumu vergs, un tie viņu pārvaldītu jau kopš pirmajiem laicīgās dzīves mirkļiem, viņam no tā nebūtu nekāda glābiņa. Taču, pastāvot nosacījumam, ka astrālās dzīves laika vēlmes nolietojas, cilvēks savu jauno eksistēšanu sāk brīvs no iepriekšējām saitēm, taču dvēsele būs guvusi smagu mācību un tāpēc pieliks visas pūles, lai tās zemākie vadītāji neatkārtotu tās pašas kļūdas.
To visu pasaule zināja jau vismaz klasiskajā laikmetā. Piemēram, šī ideja izpaužas grieķu mītā par Tantalu, kuru nemitīgi mocīja slāpes, taču ik reizi, pieliecoties pie ūdens, lai remdētu slāpes, viļņi no viņa aizbēga. Daudzu tautu folklorā arī pausts par smagajām sekām, kādas piemeklē citus grēkotājus. Tā cietīs sīkstulis, kuram būs atņemta iespēja raust un uzkrāt savu zeltu un kurš zinās, ka visus viņa krājumus tagad izšķērdē svešas rokas. Tāpat cietīs skaudīgais, kurš apzināsies, ka vairs nav viņa spēkos kaut ko ietekmēt fiziskā aspektā, lai gan savas šaušalīgās jūtas viņš joprojām turpinās izjust. Un tamlīdzīgi.
Vai arī piemērs ar to pašu Sīzifu grieķu mītā, kur šim personāžam bija nolemts velt pret kalnu smagu akmeni tikai tajā nolūkā, lai varētu allaž bezpalīdzīgi nolūkoties uz to, kā, teju jau sasniedzis virsotni, akmens tomēr atkal noveļas pašā pakājē. Šis mīts ideālā precizitātē atspoguļo patmīļa eksistenci astrālajā pasaulē. Viņš visu mūžu būvējis kaut kādus egoistiskus plānus, un ir skaidri zināms, ka astrālajā pasaulē darīs tieši to pašu, jo visu laiku turpinās rūpīgi briedināt savus plānus, taču allaž skumji cietīs no atskārsmes, ka viņam vairs nav fiziskā ķermeņa, kas nepieciešams šo plānu īstenošanai. Un tā periodiski līdz lejai noripo visas viņa patmīlīgās cerības, kaut arī tas nespēj viņu atturēt no kāres atkal velt savu akmeni pret kalnu. Tiesa, astrālās pasaules likumi paredz, ka kaut kad viņš tomēr nonāks pie pareizās atskārsmes, proti, kad netikums būs izplēnējis, un tad viņš sapratīs, ka labāk likt šo akmeni mierā.
