Māris Antonevičs: Pēc pašvaldību vēlēšanu rezultātiem nevar spriest, kas gaida partijas Saeimas vēlēšanās 7
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tūlīt pēc pašvaldību vēlēšanām medijos ierasti parādījās daudzkrāsainas Latvijas kartes, kurām šķietami vajadzētu raksturot politisko partiju ietekmi reģionos.
Uzreiz jāsaka, nekādu objektīvu ainu šie attēli gan nespēja uzrādīt.
Tiem datorgrafiķiem, kas bija pārāk cītīgi piegājuši uzdevumam, vispār veidojās kaut kāds nesaprotams krāsu jūklis, jo daļā novadu labāko rezultātu bija ieguvušas partiju apvienības un tad vajadzēja izmantot divas vai pat trīs krāsas (kā, piemēram, Siguldas novadā, kur 55,73% balsu ieguva apvienotais NA/LRA/LZP saraksts).
Tāpat arī neliels balsu pārsvars pār otrās vietas ieguvēju diez vai būtu pamats pasludināt vienu uzvarētāju, jo īpaši tāpēc, ka koalīcijas veidošanas sarunās tiem dažiem procentiem vairs nav nekādas nozīmes un daudz būtiskāka ir ievēlēto deputātu spēja sastrādāties.
Vēlēšanas pēc definīcijas ir politisks process, tāpēc ir saprotama vēlme arī cīņu par varu novados iezīmēt kādā plašākā Latvijas politikas kopainā.
To bieži mēģina darīt paši partiju līderi. Kā te lai neatceras dīvaino argumentāciju, ar kādu it kā tika atliktas izmaiņas valdošajā koalīcijā un jaunu ministru nosaukšana – to, lūk, nevarot darīt tieši pirms pašvaldību vēlēšanām, kad politiskās emocijas sitot augstu vilni.
Tomēr tieši dažas dienas pirms vēlēšanām šīs izmaiņas tomēr tika veiktas, un arī to daži eksperti mēģināja sasaistīt ar vēlmi iespaidot vēlēšanu rezultātu – varbūt Jaunā konservatīvā partija gribot nodemonstrēt savu ietekmi Rīgā, lai vēlētāji novados saprastu, ka viņi ir nopietns spēks, ar kuru vajadzēs rēķināties…
Realitātē politika novados un politika nacionālā līmenī tomēr ir divas diezgan dažādas pasaules. Vienā piederība partijai ir galvenā politiķa identitāte, bet otrā tas ir vairāk tāds fona faktors.
Novada mērs var būt vienā partijā, bet bez problēmām ar visu savu komandu pāriet uz citu, ja konjunktūra šajā brīdī to prasa.
Vai arī tieši pretēji – būt uzticīgs savai sākotnējai izvēlei līdz galam, pat ja tā vairs nešķiet loģiska.
Te varētu atsaukties uz vienu, pat varētu teikt, eksotisku piemēru. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kas bija samērā ietekmīgs politiskais spēks 90. gados, nu jau faktiski pazudusi no politiskās skatuves.
Tā gan joprojām nav likvidēta un pat piesaka sarakstus parlamenta vēlēšanās – bieži kopā ar citiem tādiem pašiem bēdubrāļiem, kuru labākie gadi sen aiz muguras, lai visi kopā savāktu 0,2% vēlētāju balsu.
Tomēr, ja apskatās neseno pašvaldību vēlēšanu rezultātus Olaines novadā, tad var ieraudzīt, ka LSDSP ir varens spēks – tas ieguvis 55,59% balsu, un neviena cita partija tam pat tuvu nestāv.
Kā nesen intervijā Latvijas Radio secināja Valsts prezidents Egils Levits, pašvaldību vēlēšanas ir personību, nevis partiju vēlēšanas, deputātu piederībai vienai vai otrai nacionāla līmeņa partijai ir maza nozīme, jo visu izšķir personības.
Bet vai tas pats darbojas arī pretējā virzienā? Vai tas, ka pašvaldībā ir pie varas kāda partija, var uzlabot tās rezultātus Saeimas vēlēšanās?
Lai tā nebūtu tukša runāšana, var paskatīties faktus – salīdzināt 2017. gada pašvaldību vēlēšanas un 2018. gadā notikušās 13. Saeimas vēlēšanas. Daži spilgtākie piemēri.
Jelgavā pie varas jau kopš 2001. gada ir Andris Rāviņš no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS).
Viņa pozīcijas ir ļoti stipras, un ne velti ZZS Jelgavu vienmēr uzskata par savu bastionu.
2017. gada vēlēšanās ZZS pārliecinoši uzvarēja Jelgavā, iegūstot 41,54% balsu. Tomēr pēc gada Saeimas vēlēšanās ZZS bija tikai 12,20%. To apsteidz gan “Saskaņa” (17,38%), gan “KPV LV” (15,88%), gan Nacionālā apvienība (13,18%), gan JKP (12,66%).
Valmiera – 2017. gada vēlēšanās pilsētā uzvarēja “Valmierai un Vidzemei” ar līderi Jāni Baiku priekšgalā, saņemot 60,32% balsu.
“Valmierai un Vidzemei” ietilpst apvienībā “Jaunā Vienotība”, un varētu šķist, ka šim sarakstam tad arī jābūt labiem rezultātiem Saeimas vēlēšanās, bet nekā.
Valmierā parlamenta vēlēšanās visvairāk balsu saņēma JKP (16,60%), “KPV LV” (16,27%), ZZS (13,68%), “Attīstībai/Par” (13,08%), NA (13,31%), bet “Jaunā Vienotība” tikai sestajā vietā (10,23%).
Cēsu novadā pašvaldību vēlēšanās 2017. gadā “Vienotība” ar Jāni Rozenbergu kā līderi ieguva 67,35% – fantastisks rezultāts. Bet Saeimas vēlēšanās pēc gada tikai 9,97% balsu, kamēr “KPV LV” – 17,73%, JKP – 16,30%, “Attīstībai/Par” – 16,28%, NA – 13,28%.
Ādažu novada vietējā politikā jau ilgstoši dominē Latvijas Reģionu apvienība, kas 2017. gada vēlēšanās ieguva 65,72% balsu.
Taču 2018. gadā Saeimas vēlēšanās Ādažos iedzīvotāji vairāk balsoja par “Attīstībai/Par” (17,44%), JKP (15,68%), “Saskaņu” (12,05%), “KPV LV” (11,93%), NA (10,91%) un tikai tad par LRA (9,12%).
Šo salīdzinājumu varētu turpināt, jo tādu piemēru ir daudz. Protams, var atrast arī dažus citādus, kur laba pozīcija kādā novadā partijai šķietami ir palīdzējusi uzlabot arī sniegumu Saeimas vēlēšanās.
Kaut kādu korelāciju 2017. un 2018. gada vēlēšanās var pamanīt Limbažu, Līvānu (abos labi rezultāti ZZS) un Ogres novados (Nacionālā apvienība).
Taču tie drīzāk ir izņēmumi. Jāsecina, ka partijām nav nekāda iemesla pašlaik sapriecāties vai arī sabēdāties, bet gan jāsāk domāt, ko tad tās varēs nākamgad piedāvāt vēlētājiem.
