Nav vairs tie laiki, kad karburatoru iztīrīt mācēja katrs normāls vecis. Kurp būtu virzījis jaunais likums? 12
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējās nedēļās visvairāk lasītie un komentētie Latvijas interneta medijos ir vēstījumi par ieviest paredzēto auto pirmās reģistrācijas nodokli. Komentāri žultaini, ironiski, nikni.
Un laikam jau pelnīti, jo izmaiņu autoriem kārtējo reizi nebija izdevies tautu pārliecināt ne par savu nodomu realitāti, ne mērķu sasniegšanas paņēmienu pareizību.
Ministru kabinets otrdien atbalstīja grozījumus Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā, atsakoties no kritizētās idejas ieviest vieglo automobiļu reģistrācijas nodokli. Bet mērķis bija (citēju MK dokumentu) – novērst vecu un videi nesaudzīgu vieglo automašīnu reģistrēšanu Latvijā. Lielisks mērķis, bet…
Vispirms jāatgādina pamata kontrolskaitļi.
Kopskaits
Mums ir ap 400 auto uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Apsteidzam šajā rādītājā tikai vienu Eiropas valsti – Rumāniju. Lietuviešiem ir 470. Igauņiem – 640, kas ir vairāk nekā Eiropas Savienībā vidēji. Kontinenta bagātākie (auto pirkumos izšķērdīgākie?) ir nevis Vācijā (611), bet Luksemburgā, Kiprā, Itālijā un Maltā, kur šis skaitlis pārsniedz 700.
Vidējais vecums. Eiropas “vidējais pasažieru auto” ir noripojis 11 gadus. Mūs šajā tabulā no pēdējās vietas paglābj Lietuva un Polija. Ar kontrolskaitli 16,1 esam trešie no beigām. Vēlreiz blakus rumāņiem. Un gauži tālu no ES līderiem, kuri atkal nav Vācija (9,4), bet Dānija, Beļģija, Īrija un Luksemburga. Igauņi mums priekšā pavisam nedaudz.
Visvairāk mūsu ceļos ir 2007. gadā ražotu auto. No tiem 47 000 ar dīzeļa, 17 000 – ar benzīna motoriem.
Vai rāpjamies augšup?
Nē. Nu nemaz. Drīzāk otrādi. Un ne tikai tāpēc, ka pavisam jaunu auto ikgadējās (arī pērnās) reģistrācijas Latvijā ir tikai ap 10 uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Mazāk ir Rumānijai un Bulgārijai. Igaunijai – divas, Eiropai vidēji – trīs, Vācijai – četras reizes vairāk.
Nu nespēj Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa maksāt par automobili vairāk nekā 20 000 eiro, ko ražotāji prasa par viņu sapņu marku un modeli. Un nespēj viņi savā izvēlē nolaisties līdz lētākajiem, mazākajiem piedāvājumiem.
Tiesa – pieticības gaismiņa jauno pirkumu pērnajā struktūrā pavīd: jau ap 10% dzinēju darba tilpums ir mazāks par litru, pašmasa mazāka par 1200 kg. Bet par to sīkāk citreiz. Šoreiz pētām lietoto auto importu, kurš mums skaitliski ir gandrīz trīs reizes lielāks. Un vecāks nekā 2018. gadā, vecāks nekā esošā autoparka vidējais vecums. Un velk šo skumjo rādītāju ne jau uz augšu.
Tikai katrs desmitais Latvijā ievestais auto ir jaunāks par pieciem gadiem un puslīdz droši sola jaunajam saimniekam daudzmaz mierīgu dzīvi vismaz nākamajos piecos. Vēl trīs no desmit ir jaunāki par 10 gadiem un noskrējuši mazāk par 200 tūkstošiem km.
58% no dāsnā bagāto valstu importa ir pārkāpuši šo pusmūža robežu un iebrauc mūsu pagalmos ar gluži labi saglabātu markas prestižu, salonu komfortu, jaudas pārpilnību. Bet – vecuma kaites un niķīši jau tuvu. Un nav vairs tie laiki, kad karburatoru iztīrīt mācēja katrs normāls vecis, kad kardāna krustiņus pirkām par nieka naudiņām un paši vietā iedzinām…
Kurp būtu virzījis jaunais likums?
Jaunos un līdz pieciem gadiem vecos neaiztiktu. Pirmās reģistrācijas nodokļa tiem nebūtu bijis. Papildu “bonusu” arī ne. Gandrīz pat otrādi. Pievienotā likumprojekta tabula rāda, ka līdzīgu 6–10 gadus vecu benzīna darbinātu auto reģistrācija būtu paredzēta vien par nepilniem simts eiro dārgāka.
Vai tas ir arguments, ja pirkuma summa vismaz pieci tūkstoši? Arī par 10 gadiem vecāki “benzīnnieki” par prāviem izmešu daudzumiem tiek sodīti diezgan maigi: līdz 200 gramiem CO2 – 268 eiro. Arī nauda. Bet šķērslis nav kritiski augsts.
Uzbrukuma smailīte būtu virzīta uz dīzeļiem. Tik pierastiem, tik iemīļotiem. Patēriņā ekonomiskiem, spēkā (griezes moments) par benzīnniekiem krietni pārākiem, tādēļ labākiem smagos ceļos, labāk sadzīvojošiem ar automātiskām ātrumkārbām.
Nākamgad par šiem paradumiem būtu jāmaksā visai bargi. Tuvu tūkstotim. Pat tam pāri – ja iekārotā dzinēja tilpums lielāks par 2,5 litriem. Ko darīs Matīss no Dundagas vai Pēteris no Aglonas? Pirks “Audi”, “Volvo” un “BMW” dīzeļu vietā mazās klases “Opel” vai “Toyota” benzīnnieku?
Gaidi, kā saka, ar maisu… Ar savu gauži ierobežoto budžetu, bet apkārtējā vidē nu jau dziļi iesakņotajām ambīcijām viņš, protams, paliks pie “dīzeļpremium”. Vien spiests būs meklēt par nodokļa tiesu lētāku auto. Vecāku. Vairāk noskrējušu. Vai to likumprojekta autori gribēja panākt?
Jāatzīst gan, ka iespējams arī mazliet labāks risinājums. Lepnie vecie dīzeļi, no Eiropas lielpilsētām elektriski ārā dzīti, tuvākajos gados kļūs lētāki. Mazliet zaudēs vecais saimnieks “fāterlandē”, letiņš tērēs, ko tērējis, Latvijas valsts savāks vācieša zaudējumus un ieskaitīs autoceļu fondā. Nav jau slikti, bet kur te tā ekoloģija?! Kur autoparka atjaunošana? Kur degvielas ekonomija?
Deklarētais mērķis šādi sasniegts netiktu. Bez papildu pasākumiem, par kuriem pagaidām nedzird – nu “nespīd”. Kā tos dīzeļus “nolikt pie vietas”? Komerctransportā, tālos laukos, kur viņu kvēpi izklīst lauku un mežu plašumos. Tas Dundagas Matīss lai rullē 10 km uz darbu, bodi, pie brūtes vesels.
Talsos vai Ventspilī viņš iebrauks reti, Rīgā – gandrīz nekad. Ja lielpilsētai šāds viesis kaitīgs, vajag iemācīt viņu savu “traktoriņu” atstāt kaut kur Zolitūdē un tur paņemt “Fiqsy” elektromobilīti. Vajag no jaunā nodokļa ieņēmumiem šādas darbības stimulēt.
Perspektīva?
Miglā tīta. Maz ticams, ka bagātākās Eiropas valstis apgrūtinās savu pilsoņu dzīvi, ierobežos viņu brīvību, liedzot par kādu robežu vecākus auto pārdot, liekot tos norakstīt. Un, kamēr trūcīgākajiem būs iespēja pie pārvietošanās līdzekļa tikt daudz lētāk, nekā iespējams jaunas preces dīleru bodēs, – viņi to izmantos.
Ko var Latvijas valsts? Pavisam aizliegt vecu auto importu? Nez vai tik radikāls solis ir iespējams (sadumposies tauta…) un vajadzīgs. Turpināt celt akcīzi degvielai, kuru modernākie auto tomēr patērē mazāk?
Par spīti masu protestiem man joprojām šķiet, ka šis ceļš uz ekonomisku, ekoloģisku satiksmi ir loģiskākais un taisnīgākais. Drīzu līdzpilsoņu izvēles lēcienu jaunāku auto virzienā gan nez vai varam sagaidīt – pārāk iesakņojusies pēdējos gadu desmitos ir mūsu vēlme pēc prestižiem zīmoliem, dinamikas un prāviem izmēriem. Un tos jaunus pirkt tuvākajā nākotnē diemžēl spēs tikai nedaudzi.
