Īne Morenga: Nav tādu normālo cilvēku 14
Īne Morenga, Norvēģijas vēstniece Latvijā, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Es ierados Latvijā septembrī. Viens no maniem pirmajiem reģionālajiem braucieniem bija uz Rēzekni Latgalē. Tur es satiku Arvīdu Denisu, ļoti drosmīgu un iedvesmojošu jaunekli. Latvijas Labklājības ministrijas vadītās kampaņas “Kas ir normāls cilvēks?” ietvaros, kur liela uzmanība pievērsta garīgajai veselībai, Arvīds Rēzeknes skaistajā koncertzālē plašai publikai pastāstīja savu aizkustinošo stāstu.
Agrā bērnībā Arvīds tika izņemts no ģimenes un nodots valsts gādībā, jo tajā laikā viņš netika uzskatīts par “normālu”. Līdz ar to viņam tika atņemtas cilvēka pamattiesības, iespēja uzaugt mīlošā ģimenē, iegūt izglītību vai pašam izdarīt savas dzīves izvēles. Patiesībā līdz savai pilngadībai viņš pat nezināja, ka viņam ir ģimene. Tas man bija kā trauksmes zvans ne tikai attiecībā uz to, kā mums vajadzētu (vai nevajadzētu) izturēties pret saviem līdzcilvēkiem, bet arī ka mums vienmēr vajadzētu pieņemt dažādību.
Kā mēs visi ikdienā varam nodrošināt, lai cilvēka pamattiesības baudītu visi mūsu līdzpilsoņi un lai mēs visi kopā piedzīvotu izaugsmi. Atbilde ir vienkārša: nav “normāla”, drīzāk ir “dabisks” ceļš katram no mums kā indivīdam – mēs visi esam atšķirīgi niansēs, katrs ar savām stiprajām un vājajām pusēm, bet kopā mēs varam izveidot spēcīgākās komandas; svarīgākā ir iekļaušana.
Kā modernas demokrātijas pilsonei un neatkarīgai sievietei, kura pati ir spējusi izdarīt savas dzīves izvēles un tikusi mudināta tiekties uz saviem mērķiem, man ir pienākumi būt par paraugu.
Divu meitu audzināšana, turpinot profesionālo karjeru, nav bijis vienkāršs uzdevums, taču es no sirds ticēju, ka mans pienākums ir audzināt viņas ar spēcīgu izpratni par demokrātiskajām vērtībām. Galvenais bija panākt, ka viņas izprot ne tikai Norvēģijas, bet arī plašākas Eiropas vēsturi un to, kā mēs esam virzījušies uz moderno demokrātiju, ko tagad baudām. Cik nozīmīgas ir tiesības balsot brīvās un godīgās vēlēšanās un fakts, ka viņu balsīm ir nozīme un ka viņām ir iespēja noteikt, ko viņas vēlas redzēt pie varas, ir svarīgi principi. Tāpat arī tādu pamatvērtību nostiprināšana kā vienlīdzība sabiedrībā un pārliecība iestāties par tiem, kam ir mazāk paveicies.
Kā Norvēģijas vēstniece es esmu profesionāla diplomāte, bet, lai mans darbs būtu patiesi efektīvs, man ir jābūt gan vadītājai, gan kolēģei. Būtiska manas lomas daļa ir komandas izaugsme un atbalsts darbiniekiem viņu centienos izmantot visu savu potenciālu. Tādējādi “normālība” man nav vadmotīvs. Faktiski koncentrēšanās uz normālu uztveri ierobežo mūsu spēju saskatīt mums visiem piedāvātās iespējas; tas ierobežo attīstību un kavē darbu komandā. Viena lieta, ko dzīve man ir iemācījusi, – dzīve ir komandas spēle, un iekļaušana ir tajā pats būtiskākais.
Šeit, Rīgā, uzzināju par “MOT Latvija”. Tā ir iedvesmas programma jauniešiem, tās izcelsme ir Norvēģija, un tā tagad ir iedzīvināta četros kontinentos. MOT koncentrējas uz to, kā mēs, pieaugušie, varam rādīt ceļu – mācot jauniešiem par viņu tiesībām, par to, kā atrast savu balsi un kā mudināt citus rīkoties tāpat.
MOT šobrīd darbojas 70 Latvijas skolās, iesaistot vairāk nekā 15 000 dalībnieku. Strādājot ar direktoriem, skolotājiem un citiem brīvprātīgajiem, jaunieši tiek izglītoti un ir spējīgi cīnīties pret pāridarījumu, pazemošanu un sliktu uzvedību. Būtiski, ka MOT trenē jauniešus būt elastīgiem un izturīgiem, tādējādi topot par cienījamiem, iekļaujošiem pilsoņiem, kas ir pamats spēcīgai, demokrātiskai un godīgai sabiedrībai.
Diemžēl iekļaušana ne vienmēr ir pašsaprotama pat demokrātiskā sabiedrībā. Paskaties apkārt un iedomājies, ka atrodies ratiņkrēslā un nevari staigāt. Kā tu nokļūtu skolā vai darbā? Vai virtuve vai tualete ir piemērota, lai pārvietotos ratiņkrēslā? Kā tu satiktos ar draugiem? Vai arī ja tu būtu akls? Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pārvietošanās brīvība, izglītības pieejamība, spēja strādāt un dzīvot ģimenē var būt kā ikdienas cīņa. Tas nav godīgi un brīvi, un tas nešķiet pareizi.
Nodarbinātības valsts aģentūrā šobrīd kopumā ir reģistrēti vairāk nekā 7000 bezdarbnieku ar invaliditāti. Šo darba meklētāju skaits Latvijā pēdējo piecu gadu laikā ir samazinājies, bet palielinājies īpatsvars no kopējā bezdarbnieku skaita, veidojot 14% no kopējā bezdarbnieku skaita, oktobrī vēstīja Latvijas Radio. Cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem joprojām ir grūti atrast darbu gan vides pieejamības, gan sabiedrības aizspriedumu dēļ.
Invalīdu un viņu draugu biedrība “Apeirons” sadarbojas ar iestādēm, lai situāciju uzlabotu. Pēc “Apeirona” teiktā, sabiedrība un darba devēji kļūst saprotošāki pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tomēr arvien vairāk aizspriedumu ir pret cilvēkiem ar dzirdes vai redzes traucējumiem saskarsmes ierobežojumu dēļ. Pirmais solis darba tirgū ir intervija. Man kā darba devējam saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem, pieņemot darbā kandidātus, ir pienākums intervēt tos, kuriem ir invaliditāte. Mums ir jābūt saprotošākiem, jāredz tālāk par invaliditāti un jānovērtē cilvēks. Brīvības aizstāvēšana prasa drosmi. Tā nav izvēle, bet gan lēmums indivīda, kā arī sabiedrības līmenī.
Novembris tradicionāli nav bijis manu iecienītāko mēnešu piecniekā, līdz to pavadīju šeit, Latvijā. Tas ir bijis brīvas, suverēnas un demokrātiskas valsts svinēšanas mēnesis. Šogad svinējām Saeimas 100 gadu jubileju, pēc tam Lāčplēša dienu un visbeidzot Neatkarības proklamēšanu 18. novembrī. Tagad, pēckovida laikmetā, kad beidzot drīkstam atkal svinēt, redzēju daudzos bērnus pie Rīgas pils Lāčplēša dienā, kas aizdedz svecītes. Tas bija kā atgādinājums, cik ļoti mums ir paveicies dzīvot sabiedrībā, kurā dominē cilvēktiesības, kā vārda brīvība un tiesības balsot. Tas bija smeldzīgs atgādinājums par to, kāpēc Latvija un Norvēģija kopā ar mūsu sabiedrotajiem atbalsta Ukrainu – ar nelokāmu politisko spēku un gribu, ar stabilu militāru un finansiālu ieguldījumu, ar sirdi un prātu.
Katru dienu man tiek atgādināts par Ukrainas iespaidīgo pretestību un cīņu – cīņu arī par mūsu brīvību un neatkarību no Putina režīma, kurš neievēro demokrātiju, cilvēktiesības vai tiesiskumu. Dodoties uz biroju, es eju garām jūsu iespaidīgajam Brīvības piemineklim. Skatoties uz šo cēlo pieminekli, kuras augšgalā stāv spēcīga sieviete, kas, augstu izstiepusi rokas, lepni tur trīs zvaigznes, izjūtu atgādinājumu tieši par to, ko viņa simbolizē, – tā ir brīvība. Viņa atgādina, ka manā ikdienā pieņemtie lēmumi būs pareizi tikai tad, ja būs iekļauti arī tie cilvēki, kurus daži ne vienmēr uzskata par “normāliem”. Mums ir jācenšas aizsargāt un nodrošināt vispārējas cilvēktiesības, iekļaujot arī tādus cilvēkus kā Arvīds Deniss.
