“Nav tādas veikalā nopērkamas receptes, kā uzbūvēt savu uzņēmumu, atrast darbošanās nišu un tajā nostiprināties,” atklāj uzņēmējs Grahoļskis 5
Autors: Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
«Nav tādas veikalā nopērkamas receptes, kā uzbūvēt savu uzņēmumu, atrast darbošanās nišu un tajā nostiprināties. Tam pamatā ir dažādas gan likumsakarīgas, gan nejaušas sakritības, veiksmes brīži, laikā satikti cilvēki,» teic AS Ingrid dibinātājs un īpašnieks Jānis Grahoļskis.
Ražotāja veiksmes pamats – izdevies atrast veidu, kā Latvijas apsei piešķirt pievienoto vērtību.
Lielākais koka kātu ražotājs Baltijas valstīs
Par savu darbošanos AS Ingrid D vadītājs Jānis Grahoļskis saka: «Koka izstrādājumu niša, kurā darbojamies kopš 1996. gada, ir pavisam šaura. Uzsākot koka kātu ražošanu, iepazinām daudzu līdzīgu uzņēmumu pieredzi gan Latvijā, gan citās valstīs. Daļa no tiem jau ir pārtraukuši ražošanu, daļa palikuši. Pašlaik Latvijā esam vienīgie, bet pa kādam ražotājam darbojas Lietuvā un Igaunijā. Uz kopējā fona, vērtējot pēc specifisko ražojumu apjoma, esam lielākie koka kātu ražotāji Baltijas valstīs.
Jebkura ražošana nav tikai veikalā redzamais izstrādājums, bet komplicēta nozare. Tāpēc arī tepat Latvijā daudzi ir atbraukuši paskatīties, ko mēs darām, bet redzamu konkurentu industrijas līmenī mums arvien nav.»
Kāti pamatā tiek taisīti no apses un pavisam neliela daļa – 2–3% – no oša. Tā ir tēvutēvu tradīcija, jo apses koksne ir viegla un izturīga un arī tehnoloģiski viegli apstrādājama.
Atceroties sākumu, uzņēmējs stāsta, ka pats personīgi apbraukājis tirgotājus, rādījis viņiem savus ražojumus un mēģinājis pārliecināt par to noderīgumu. Šobrīd grūti iedomāties kādu dārza preču vai būvmateriālu veikalu Latvijā, ieskaitot Depo, “Kuršus, Mājai un dārzam un citus, kur nebūtu nopērkami Ingrid D darbarīku kāti, taču sākumā tirgotāji bijuši atturīgi.
Mūsu paradumi, kā uzsver Jānis Grahoļskis, mainās un ne gluži bez AS Ingrid Dieguldījuma. «Cilvēkiem vairs nav jāiet uz mežu, pašiem jāzāģē koks, lai varētu pagatavot kātu kādam darbarīkam. Protams, vienmēr būs kāds, kurš pieturas pie tradīcijām, bet ne jau katram tas ir iespējams kaut vai tāpēc, ka tuvumā nav sava meža. Daudz vienkāršāk ir veikalā izvēlēties ērtu, ergonomisku darbarīka kātu.
Liela nozīme ražošanas attīstībā bija eksportam. Pateicoties ieiešanai ārzemju tirgos sasniegts tāds apjoms, lai varētu sākt domāt par nopietnu ražošanas attīstību un modernizāciju, samazinot izstrādājuma izmaksas un kļūstot konkurētspējīgiem arī Eiropā un tālāk pasaulē.»
Pats koka kāts, kā teic uzņēmējs, vēl nav gala produkts, jo bez instrumenta – slotas, grābekļa, kapļa – tas nestrādā. Tam klāt nepieciešams kāds instruments. Tā kā gadā tiek saražoti vairāki miljoni kātu, Latviju varētu apgādāt pāris gados un ražotni taisīt ciet. Taču pasaule ar savām vajadzībām ir pietiekami liela. Tikai Vācijā vien ar tās zīmoliem, kam ir tūkstošiem veikalu, ieliekot katrā veikalā, piemēram, pa desmit kātiem, mēneša norma jau būtu izpildīta.
Bet Ingrid D produkcija ar lielu pievienoto vērtību – vītnēm, urbumiem, lakojumu, uzlīmēm, svītrkodu –iet arī uz Austriju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Somiju. Daļā šo zemju ražojumus izplata sadarbības partneri. To var redzēt pēc klientu zīmogiem uz ražojumiem, kas, iespējams, nonāk arī Spānijā, Itālijā un citur. Pasūtītāji pieprasa īpašu kvalitāti un punktualitāti piegādēs. Tāda, piemēram, bijusi sadarbība ar vācu dārza rīku zīmolu Gardena.
Piemēram, kāpēc kompānijair interesanta poļu ražotājiem? Viņi pērk Ingrid D garumā audzētās sagataves, kuras iemācījušies pārvērst ozola, riekstkoka, mahagona un citu koku aizkaru stangās un tamlīdzīgos izstrādājumos.
Tagad sāktu klajā laukā
Atklājot savu ražotāja pieredzi, Jānis Grahoļskis ne reizi vien uzsvēris, ka laukos jebkura ražotne būs pamanāmāka, jo tuvumā citu var nebūt. Savukārt 90. gadu pirmajā pusē, kad Jānis ar domubiedriem domājis par savas ražotnes izveidošanu, daudzas padomju laiku tradicionālās saimniecības beidza pastāvēt. Tā arī Laidzē tikusi atrasta tukša govju ferma, kas šķitusi piemērota ražošanai.
«Konkrētās vietas izvēle atspoguļoja gan tā laika domāšanu, gan izpratni par pasauli un ražošanu, gan finansiālās iespējas. Ja tagad būtu jāsāk, visdrīzāk, es to darītu, iedzenot mietiņu klajā laukā, kur tuvumā ir nepieciešamās komunikācijas, un būvējot jaunu ražotnes ēku, kā arī rūpīgi padomātu par tehnoloģijām, kas būs ražošanas pamatā.
Taču tie bija citi laiki, un uzskatījām par pašsaprotamu, ka ēka jāremontē, lai tā derētu mūsu izvēlētajai ražošanai. Bet tas nu lai paliek vēsturei. Ja būtu cita veida telpas, jau tolaik būtu uzstādījuši daudz modernāku un jaudīgāku zāģētavu, bet bija jālaipo starp iespējām un to, ko vēlētos,» uzskata uzņēmējs.
Kā laukos atrast darbiniekus
Jānis Grahoļskis atzīst, ka darba atalgojums nepašaubāmi ir ļoti svarīgs, taču ne simtprocentīgi. Un darba algas lieluma ziņā Ingrid D arī nav piramīdas augšgalā. Ļoti svarīga ir arī attieksme pret darbiniekiem un kārtīga nodokļu nomaksa, kas cilvēkiem nerada vēlmi meklēt citu darbavietu. Tāpēc uzņēmumā kadru mainība ir pavisam nenozīmīga un te strādā pat vairāku paaudžu cilvēki no vienas ģimenes.
Ja runa ir par ģeogrāfiskās vietas izvēli, sava nozīme ir tam, ka Laidze ir pietiekami liela, apdzīvota un pilsētas – Talsu – tuvumā. Turklāt tepat ir vēl viena apdzīvota vieta – Vandzene. Kopumā Ingrid D darbs visu gadu ir 60 līdz 65 strādājošajiem.
Ieguldījumi tehnoloģijās
Jānis Grahoļskis uzskata: ja ir resursi, darbinieki un noieta tirgus ražojumiem, jādomā par jaunām – precīzākām un drošākām – darba mašīnām. Mēnesī Ingrid D ražotnē tiek pārstrādāti apmēram 1000 kubikmetru apaļkoksnes, izejot pilnu ciklu no baļķa līdz gatavajai produkcijai.
Salīdzinoši nesen – 2018. gada nogalē un 2019. gada sākumā –daudz tika ieguldīts, izveidojot jaunu automatizētu zāģētavu.
Ražojot galaproduktu, ir svarīgi, lai koksne būtu balta, bez zariem. Ja produkts būs sabojāts jau apaļkoka stadijā, to vairs vēlāk izlabot nevarēs. Līdz ar to jau pirms zāģēšanas jāizvērtē, kā tas tiks sazāģēts nepieciešamajos izmēros. Jārēķinās, ka mūsu mežu audzētāji vēl nav tikuši tik tālu, lai varētu piegādāt nevainojumu koksni. Ja mežā redzam zarainu koku, tas šķiet skaists, taču ražošanā zari jau ir koksnes vaina.
Turklāt jārēķinās, ka apsēm mēdz būt arī trupe. Ražotnē ir līnija, kurā pēc žāvēšanas un sazāģēšanas sagatavēs koksnetiek atbrīvotano visām iespējamām vainām. Seko cilindru veidošana no sagatavēm.Tehnoloģijas pasaulē ir dažādas: var izmantot garenfrēzēšanas mašīnas, ko, iespējams, nākotnē darīs arī Ingrid D. Pašlaik uzņēmums izmanto jaudīgas bezcentra virpas ar frēznažiem un no kantainas sagataves izveido cilindru.
«Te vietā piebilst, ka tad, ja nolemjam kaut kur investēt, jāraugās tālāk uz priekšu. Ilgtspējā, kas patiesībā ir atslēgas vārds, kurš būtu jāņem vērā, ja domājam par uzņēmuma nākotni. Protams, nav jau slikti kaut ko nopelnīt arī īstermiņā, bet allaž vajag padomāt, kas būs nākotnē. Pie tā arī pieturamies, » uzsver Jānis Grahoļskis.
Jau labu laiku nacionāls uzņēmums
«Kad dibinājāmies, bijām Latvijas–Vācijas kopuzņēmums, jo tas bija veids, kā jaundibinātai ražotnei tikt pie tolaik grūti pieejamajiem finanšu resursiem. Taču nu jau labu laiku tas pieder man vienam, un var droši sacīt, ka tas ir nacionāls uzņēmums,» skaidro Jānis Grahoļskis.
Pašlaik tēva dibinātajā akciju sabiedrībā strādā arī Jāņa meita Agnese un dēls Rūdolfs. Meita Latvijas Universitātē ir ieguvusi uzņēmējdarbības vadības maģistra grādu, dēls Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) studējis kokapstrādes programmā.
Lai gan sākumā Ingrid Dnebija ģimenes uzņēmums, tomēr tagad veidojas paaudžu pēctecība. «Nevienu no bērniem neesmu spiedis šeit strādāt, bet tā nu ir iznācis, ka visi esam saliedējušies ap šo uzņēmumu un tas patiesībā kļuvis par mūsu dzīvesveida daļu. Bērni ar savu pienesumu ir integrējušies uzņēmumā. Es atbalstu visu moderno, tomēr nākas atzīt, ka jauniem cilvēkiem skatījums uz dzīvi ir modernāks par manējo. Tāpēc groži netiek pievilkti un man atliek tikai priecāties, ka viss labi attīstās,» viņš skaidro.
Protams, allaž zināšanas nācies papildināt arī pašam, jo sākumā lielas saprašanas par kokapstrādi nav bijis. Tiesa, sajūtu līmenī sapratis, ka tas būs uz ilgu laiku. Tāpēc vēlāk Jelgavā LLU mācījies kokapstrādes tehnoloģiju. «Tas, neapšaubāmi, ir noderīgi, lai paplašinātos profesionālais skatījums uz kokapstrādes procesiem, ko varu apvienot ar līdzšinējo pieredzi un saprotu, ka viss iet pareizā virzienā,» uzskata Jānis Grahoļskis.
Vajadzīga asociācija nozares interešu aizstāvībai
Jau kopš Ingrid D dibināšanas Jānis Grahoļskis darbojas Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijā. Par to viņš stāsta: «Kad ar to laiku pieredzi dibinājām asociāciju, tās mērķis bija noieta tirgus meklēšana. Taču, kļūstot gudrākiem un pētot citu valstu pieredzi, sapratām, ka galvenais ir kokapstrādes nozares interešu aizstāvība. Tā mēs varam pierādīt likumdevējiem un zaļajiem, piemēram, ka mežs nav tikai vieta, kur lasīt sēnes un ogas. Arī to pašu apsi mēs varam taupīt, bet vienā brīdī tā būs gluži kā sēne pāraugusi un ražošanā neizmantojama.
Un vēl viena šķautne – dzīvē ne visu iespējams nopirkt par naudu. Kad vasarā ceļoju apkārt ar motociklu, varu piebraukt jebkur, kur darbojas asociācijas biedri un viņus satikt. Arī citā laikā, sazinoties ar asociācijas kolēģiem, redzu, kāda ir nozares vidējā temperatūra. Otrs, ne mazāk svarīgs aspekts, ir veidot kopīgu viedokli, ar kuru vērsties pie valdības vai likumdevējiem, vai AS Latvijas valsts meži. Jāpiebilst arī tas, ka šobrīd asociācijai ir veiksmīgs izpilddirektors Artūrs Bukonts. ”
Ko iemāca krīzes
Jānis Grahoļskis teic, ka2008. un 2009. gada finanšu krīze iedeva pamatus tam, ko sauc par ekonomisko domāšanu. Jau bijusi pieredze: ja iet labi, jāsāk domāt, ko darīt, lai arī turpmāk būtu tāpat. Savukārt, ja ir klājies ļoti labi, bet, ja reiz esi dabūjis pa degunu, tad gluži dabīgi sāc domāt, kas jādara, lai vēlreiz neiznāk tāpat. Uzņēmējs iemācās rūpīgāk sekot līdzi ražošanai, kokmateriālu tirgum, arī banku nostājai.
Tuvojoties Covid 19 pandēmijai, bankas jau laikus kļuva uzmanīgas. «Arī mēs, to redzot, pastiprināti sākām domāt, kas mūs var sagaidīt, un vienā brīdī bijām gatavi preču izplatīšanai internetā pa visu pasauli. Uzsvars uz preču pasūtīšanu internetā attaisnojās, jo cilvēki krīzes laikā palika mājās un naudu netērēja ceļošanai, degvielai vai citām jomām, bet tieši dzīvojamās vides labiekārtošanai.
Tagad jāsaka, krīze kopumā iedeva stimulu visai kokapstrādes nozarei. Te gan iezīmējas kāds cits aspekts: labi, ja valsts, redzot, ka ir nozares, kam iet slikti, palīdz, taču slikti, ja pavisam aizmirst par nozarēm, kas darbojas veiksmīgi un maksā nodokļus. Bet varbūt šādas krīzes situācijas ir īstais brīdis, lai palīdzētu ar tā saukto helikopteru naudu augt tiem uzņēmumiem, kas arī turpmāk balstīs valsts ekonomiku. Jāņem vērā, ka lielākā daļa no mums ir izaugusi pašu spēkiem un par pašu palienētu naudu.
Katrā ziņā ar Eiropas naudām vismaz Ingrid Dnav paveicies. Lauku atbalsta dienesta programmām mēs esam pārāk lieli, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras – pārāk mazi. Nesen par saviem līdzekļiem pabeidzām jaunu katlumāju, kas samazinās CO2 izmešu līmeni. Domājām, ka varam pretendēt uz kādas energoefektivitātes palielināšanas programmas līdzekļiem, bet – nekā. Saņēmām atbildi, ka ar katlumājas būvi neko ietaupīt nevarēs, jo ietaupīt var tikai, siltinot apkurināmo objektu.”
Turēties pussoli priekšā konkurentiem
«Tehnoloģijas un pircēju pieprasījums mainās, visa pasaule ir vaļā caur internetu, un mūsu uzdevums ir sekot šīm izmaiņām, izdarīt secinājumus un būt vismaz pussoli priekšā paredzamajām izmaiņām.
Tomēr pats galvenais ir neapstāties un būt drosmīgiem kaut ko savā ikdienā mainīt,» uzskata Jānis Grahoļskis. Tāpat viņš piebilst, ka vienmēr ir jābūt plānam, ko darīt turpmāk, un jāapzinās savas iespējas.
«Brīvajā laikā eju medībās un zinu: ja desmit reizes neveiksies un jānāk tukšā mājās, tad kādā brīdī pienāk iespēja un jābūt gatavam to izmantot. Ja esi apstājies, tas patiesībā nozīmē soli atpakaļ. Man nav mērķis pārstrādāt desmit reizes vairāk koksnes nekā līdz šim.
Taču vienmēr ir iespējams kaut ko uzlabot tehnoloģijās, ražošanas procesā vai pievienot vērtību jau esošajiem produktiem. Katrā uzņēmumā, ja tiek veikta inventarizācija, pa visām līnijām situācija būs līdzīga. Inovācijas un tehnoloģiju modernizācija ir tas, kas mūs virs ūdens noturēs.”
