Nav tāda bizē, ekspreso un ciabatas. Kāpēc kulinārijas šovos dzirdam tulkošanas brāķus? 32
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jau kuro reizi no televīzijas ekrāna dzirdot aplamus ēdienu tulkojumus, rodas jautājums par tulkotāju meistarību un attieksmi pret latviešu valodu. Ventspils Augstskolas profesors valodnieks Jānis Sīlis, savulaik vērīgāk papētījis svešzemju ēdienu nosaukumu tulkošanu praksē, arī vaicā, vai kulinārijas termini ir kā trešā šķira, ko var tulkot pa roku galam?
Pēc reitingiem pasaulē populārākajā kulinārijas šovā “Labākais no labākajiem Austrālijā”, ko Latvijā rāda programmā “STV Pirmā!”, deserts, kas zināms kā Ītonas mikslis, nosaukts par Etona miksli, Nicas salāti kļuvuši par Nisuāzas salātiem, grieķu meze – par mecēm, bet mērce pārvērtusies buljonā. Par ko jums jādomā, kad dzirdat tulkotāju brāķus?
Latvijā ir daudz sakarīgu tulkotāju, bet pēc piemēriem spriežu, ka tas varētu būt studenta vai tāda tulkotāja darbs, kas ir tik pašpārliecināts par sevi, ka pieļauj šādas paviršības. Ventspils Augstskolā tulkošanas studiju fakultātē saviem studentiem mācām tulkot. Ko viņi dara no lekcijām brīvajā laikā, tikai nojaušam, bet diezgan liels bars tulko arī dažādām kompānijām.
Kādu padomu dotu tulkotājam, kas apņēmies tulkot kulināros raidījumus?
Ieteiktu paaugstināt savu izglītības līmeni un paplašināt redzesloku. Studentiem sakām katru mīļu dienu – jūs nekad nebūsit labi tulki un tulkotāji, ja nemitīgi neinteresēsieties par to, kas notiek apkārt. Ja tulkojat šādus tekstu, tad vienkārši jāatpazīst, ka tas ir franču īpašvārds, vietvārds un jākonsultējas ar kādu, kas labāk pieprot franču valodu. Droši vien televīzijas kompānija steidzinās, bet tas ir jādara vai arī paškritiski jāatzīst, ka to nespējat.
Labāk neveicas arī pašiem pavārmākslas profesionāļiem. Nupat tīmeklī palasīju ilgus gadus labākā Latvijas restorāna ēdienkarti, un radās šaubas par tādiem nosaukumiem kā Bearnaise mērce, franču vinaigrette, creme fraiche, kartupeļu gratine, skābmaizes tosts, Pjedmontas lazdu rieksti, Amadei šokolādes Nemesis kūka.
Arī es to papētīju un pat sazvanījos ar tulkotāju Astru Skrābani (franču valodas un literatūras eksperte. – I. P.) par to, kā tos tulkot un izrunāt. Pareizi būtu Bearnes mērce, franču vinegrets, creme fraiche – skābais krējums, kartupeļu gratine – kartupeļu sacepums, skābmaizes tostu labāk būtu saukt par grauzdētu saldskābmaizi, Pjedmonta ir Pjemonta, bet par pēdējo arī mums nebija saprotams, kā korekti nosaukt desertu.
Nu ja, un bezē joprojām daudziem ir bizē, espreso kafija – ekspreso, Vūsteršīras mērci sauc par Vorčesteras, ņokus par gnočiem, čabatu – par ciabatu, brusketas par brušetām, sorbetu par sorbē vai sorbertu, un tā varētu saukt vēl ilgi.
Ar ņoki pašam bija piedzīvojums pirms desmit gadiem Ziemeļitālijā, kur palikām pa nakti kādā kalnu viesnīciņā. Nākamajā dienā, izpētījis ēdienkarti, saku viesmīlei, ka gribētu tos gnoči. Viņa sāka smieties un izlaboja, ka jāsaka ņoki. Tulkotājam jājūt, kur slēpjas lamatas!
Pirms ķeras pie tulkojamā teksta, vispirms jāsaprot problēma, pēc tam jāsakrāj atbilstoša terminoloģija. Kulinārijas terminus var uzskatīt par lietišķajiem tekstiem. Paskatījos Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas mājas lapā, kur minētas 30 apakškomisijas, un vienīgā komisija, kas varētu attāli runāt par ēdienu nosaukumiem, ir botānikas terminoloģijas apakškomisija. Padomāju, ka kulinārijas termini taču ir vajadzīgi daudz plašākam lietotāju lokam nekā, piemēram, poligrāfijas termini, bet poligrāfijas terminoloģijas komisija mums ir, taču kulinārijas – nav.
Vajadzētu ierosināt komisijas priekšsēdētājam Mārim Baltiņam, lai izveido kulinārijas terminoloģijas komisiju.
To es darīšu! Ar ēdienu vai produktiem saistītu nosaukumu problēmas pa reizei gadās Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijā, kur darbojos jau 10 gadus. Komisijā esam izskatījuši jautājumus par ārzemju produktu latviskajiem nosaukumiem un vienojušies, ka ir čia sēklas, kvinoja, līčijas, itāļu vītinātais cūkgaļas veltnis – pančeta, japāņu gaumē gatavota baltmaizes rīvmaize – panko, bet franču krēmu šantijī (franču valodā – creme chantilly) sauksim vienkārši par putukrējumu.
Man radies priekšstats, ka centrs pietiekami nerūpējas, lai valodnieki tiktu sadzirdēti un no jūsu darba komisijā būtu kāds labums lietotājiem.
Jāpiekrīt, ka neesam sadzirdēti. Strādājam kā mazie ezīši reizi mēnesī un diezgan rūpīgi izdiskutējam katru jautājumu. Salīdzinot ar pasākumu par gada vārdu un nevārdu, kur kolēģi sanāk kopā vienu reizi gadā uz vienu sēdi, viņu publicitāte ir nesalīdzināmi lielāka par mūsu komisijas darba atspoguļojumu.
Kā vērtējat Valsts prezidenta oktobrī rīkoto diskusiju “Tēmturis – valsts valoda”, kurā sprieda par valsts valodas politiku?
Pašam ir pieredze Vairas Vīķes-Freibergas laikā, kad sešus gadus darbojos valodas komisijā, piedalījos konferencēs un līdzīgās diskusijās, taču diemžēl visas tās skaistās lietas, ko izrunājām, tā arī palika gaisā karājamies. Visi saka – būtu labi, ja kāds darītu tā un tā, bet tas “kāds” tālāk nākamo soli nesper.
Nevarētu teikt, ka valodnieku saime būtu ļoti vienota – vai tur nav tā vaina?
Latvijas valodniecībā ir trīs valodnieku grupas – vieni ir tā sauktie pūristi, konservatīvie, kas saka, kā tas bijis Endzelīna (valodnieks Jānis Endzelīns. – I. P.) laikā, tā tam jābūt arī tagad. Tādi kā es pieļauj izmaiņas, uzskatot sevi par liberāli, taču pastāv par mani vēl lielāki liberāļi. Divi akadēmiķi – Andrejs Veisbergs un Ina Druviete – man saka: klausies, ko tu par tām “politikām” un “stratēģijām” šūmējies, nu lai tak tās paliek! Es atkal viņiem skaidroju, ka ir politika un stratēģija, nevis politikas un stratēģijas.
Varbūt Veisbergs un Druviete to uzskata par valodas attīstību?
Viegli ir tiem valodniekiem, kas uzreiz kā ar cirvi nocērt – ir tā un citādi nevar būt. Tādi kā es domā – var būt gan tā, gan tā, skatīsimies, kā tauta lieto, un, ja neizdosies izskaust ar visām mūsu pūlēm, lai tad paliek. Paši lielākie liberāļi vienkārši ļauj, lai viss plūst un attīstās.
Te ir tā problēma, ka mēs katrs valodu, ko varam vai nevaram atļauties, uztveram no sava skatījuma, kas daudzējādi atkarīgs no izglītības līmeņa, profesijas, vecuma grupas – tā jau ir sociolingvistika, faktori, kas ietekmē mūsu vērtību sistēmu.
Kādi ir riski, pakļaujoties pārāk lielam liberālismam?
Jāskatās, kur tas nogulsnēsies, nosēdīsies, un droši vien tas būs vidējais valodas runātājs. Inteliģence valodu filtrēs, valodnieki, tulkotāji to darīs vēl vairāk.
Atgriežoties pie ēdienu nosaukumiem – vai paviršība tulkojumos nenorāda arī uz attieksmi pret valodu kopumā?
Jārunā par valodas līmeņiem – literārajā valodā tomēr ir normas, bet tas nenozīmē, ka tā nevar radoši mainīties, protams, ne ļoti kardināli. Un tad nāk ikdienas sarunvaloda, kā runājam ģimenē, uz ielas, un arī slengs, kas ieņem savu vietu. Lielam uztraukumam nav pamata, jo mūsu valoda atrodas ap 200. vietu sešu tūkstošu pasaules valodu saimē, bet ir jāuzmanās.
