Māris Zanders: Nav skaidrs, kurš nozaga, bet kaut ko nozaga 0
Pagājis gandrīz pusgadsimts, kopš tolaik vēl jaunais franču sociologs un antropologs Bruno Latūrs sāka regulāras pastaigas Salka bioloģisko pētījuma institūta telpās. Skaidrs, ka Latūram nebija tādu zināšanu neiroendokrinoloģijā kā viņa novērojamiem “objektiem”, bet viņa pastaigu un sarunu jēga tieši bija paskatīties uz zinātnisko procesu, kā saka, no malas. Izrādījās, ka šāds paņēmiens dod interesantus rezultātus.
Un tagad iedomāsimies, ka jautājuma specifiskās nianses nezinošs cilvēks vēro valdības 5. novembra sēdi, precīzāk, likumprojekta “Grozījumi likumā Par tiesu varu” apspriešanu. Viņš redz, ka tieslietu un iekšlietu ministru viedokļi krasi atšķiras.
Vērotājam var šķist būtiski arī tas, ka neuzspēlēti emocionālie iebildumi skan tieši no iekšlietu ministra puses, kuram – vērotājs domā pilnīgi loģiski – par tiesu sistēmu taču ir lielāka jēgšana nekā, teiksim, kultūras ministram. Ja vien vērotājs nav Jāņa Bordāna vai Sanda Ģirģena (vai attiecīgo partiju) nekritiski noskaņots piekritējs (vai pretinieks), abu (!) kungu teiktais izklausās saprātīgi.
Pārējie ministri un premjers uzsvērti cenšas strīdā neiesaistīties, vien paužot cerību, ka likumprojekta saturs, nonācis Saeimā, iegūs lielāku konkrētību.
Tātad vēlreiz: par tik būtisku jautājumu kā tiesu sistēma viedokļi atšķiras diviem vismaz teorētiski kompetentākajiem šajā jautājumā ministriem.
Vērotājs, ja vien pats nestrādā tiesu sistēmā vai kā praktizējošs jurists, nevar izvērtēt pretējo pušu argumentus, viņš var vienīgi reaģēt atbilstoši izteicienam, kas latviešu valodā skanētu apmēram tā: vai nu viņš nozaga, vai viņam nozaga, bet kaut ko nozaga. Ja kādu tas interesē – šāda ir arī mana kā nespeciālista reakcija.
Ja iedomātais vērotājs būtu Latūrs, viņš apmierināti teiktu, ka tas, ka nekas nav skaidrs, jau ir interesants novērojums. Savukārt ierindas pilsoņi pret viņu valstī notiekošo nevar izturēties kā etnogrāfi vai antropologi, kas aukstasinīgi apraksta viņiem nesaprotamus vai nepieņemamus rituālus. Nav labi. Oktobra nogalē notika grāmatas “Tiesas un mediju komunikācija” atvēršana. Sausais atlikums – tiesām jāspēj paskaidrot savu darbu arī nespeciālistiem.
Tā varētu būt, bet tiesu pūliņi šajā virzienā nenesīs augļus, ja atšķirīgus vērtējumus dos politiķi.
Kādi ir risinājumi? Nosacīti vienkāršākais: atšķirīgos viedokļus (strīdus) nepubliskot, izplūkties aiz slēgtām durvīm. Šādam risinājumam, pieļauju, lielas piekrišanas nebūs. Sarežģītāks, bet jēdzīgs: ja politiķi vēlas, lai šajā teritorijā dzīvojošie jūtas ne tikai kā dīvainas paražas aprakstoši pētnieki, bet kā pilsoņi, sabiedrībai ir jāpiedāvā skaidrojums par to, kā vispār tieslietu sistēma funkcionē.
Mums taču dažnedažādās valsts institūciju īstenotās skaidrojošās kampaņas pēdējo gadu laikā ir modē.
Ja neironizē, vairākums no mums no sirds cer, ka nekad dzīvē ar tiesām vai līdzīgām valsts varas izpausmēm saskarties nenāksies, tomēr intuitīvi mēs arī nojaušam, ka gribēt nav kaitīgi un gadīties var visādi. Vairākumam no mums ir kaut kādi novērtējoši priekšstati par tiesu sistēmu (taisnīga – netaisnīga, korumpēta – nekorumpēta, ātra – lēna utt.), bet tie nav priekšstati par sistēmas uzbūvi un funkcionēšanas principiem.
Ja mēs paveramies uz iepirkumu datu bāzēm internetā, redzam, ka pilsoņus mēģina apgaismot par to, ko pareizāk ēst, kā labāk pārvietoties, tālredzīgāk izglītoties, aizsargāt privātos datus un ko nozīmē būt tēvam. Iepirkumu uzraudzības biroja vietnē redzu, ka pēdējo divu gadu laikā rīkotas apmēram piecdesmit šādas kampaņas. Nenāktu par skādi pievērsties arī tieslietu sistēmai.
Pretējā gadījumā mierīgais civiliedzīvotājs vai nu spriedīs atbilstoši simpātijām/antipātijām pret politiķi, partiju, amatpersonu, vai izvēlēsies neinteresēties vispār.
