Egila Līcīša feļetons: Politiķi kā cilvēki ar jo īpašām vajadzībām ir ārkārtīgi greizsirdīgi uz amatvīriem, kas viņus apsteidz 2
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau tagad, divu termiņu darba nogalē, tiesībsarga Jura Jansona paveiktais ierakstāms Latvijas Lielās grāmatas lapaspusēs.
Lietpratīgo vīru slavina un godā par izdarīto skolās, slimnīcās, nespējnieku namos, bērnu patversmēs, invalīdu biedrībās, valsts attieksmes maiņā pret maznodrošinātiem un sirmgalvjiem, kam štociņš palicis vienīgais ceļabiedrs.
Kā pārvaldes sistēmā pastrādājušu, jaunu, enerģijas pilnu juristu profesionāli Jansonu iecēla tiesībsarga amatā, bet tagad Jurim pašam deniņos iemeties sudrabs, jo regulāri gadu garumā bijis jābūt par cukura graudu pasaldinātā pensionāra tējā, par siltuma bateriju trūkumcietēja dzīvoklītī, par glābēju eņģeli nepilngadīgajiem.
Noblesse oblige! – tiesībsarga stāvoklis uzliek par pienākumu būt par sociālās drošības garantu un pēdējo cerību stariņu mūžīgās nabadzības tumsā.
Ar iegūto pieredzi Juris Jansons urbās aizvien dziļāk, atklādams sistēmas nekārtības, svinēdams heroiskas uzvaras konstitucionālajā tiesā – kas varēja gaidīt, ka tas ir “bīstami dzīvībai”!
Jo tagad man jāatvainojas godavīram Jansonam par ievārīto ķīseli.
Tiklīdz pirms mēneša rakstītā artiķelī izteicu pārdomas, ka tiesībsarga un Satversmes tiesas tiesnešu vadībā varētu rasties masīvs sociāldemokrātisks strāvojums ar labām izredzēm uz kolosāliem sasniegumiem Saeimas vēlēšanās, tā sekoja momentāna esošo saeimiešu reakcija – esot jānolemj, ka darbaļaužu, vecīšu un nabago aizstāvis nedrīkst kalpot ilgāk kā divus pilnvaru periodus tiesībsarga administratīvajā postenī.
Tā kā gluži noriet sabiedrības interesēs strādājošu darba biti nevar, tad argumenti, kāpēc profesionāli sagatavots cilvēks nevar atrasties vairāk par desmit gadiem amatā, piemeklēti kā palaidņu sūdzībās skolmeistaram – apsaukājas, rausta aiz matiem, grūsta.
Vai tiesībsargs, atrazdamies amatā, ir noguris, neredz savam darbam nākotni? Kāpēc jāmeklē jauns aizvietotājs, kam mācīs, kā adatā vērt diegu!
Jansona vārdiem runājot – tam nav racionāla izskaidrojuma.
Ticamākais variants slēpjas psiholoģiskos motīvos.
Āre, politiķi kā cilvēki ar jo īpašām vajadzībām, ir ārkārtīgi greizsirdīgi pret amatvīriem, kas reitingā un tautas uzticības pakāpē tālu viņus apsteidz.
Partijas rūgst kā skābuma ķērnes – kaut pērkons saspertu izlēcējus, kam reitings plusos plīvo augstu mastā!
Un padomā tik – ja nu Jansons patiešām iegūto uzticības kapitālu izlieto kreisās alternatīvas nodibināšanā, balstoties uz maznodrošināto un pensionāru armiju, un startē uz Saeimu ar, teiksim, patērētāju savienības “Konzums” atbalsta finansējumu?
Tad taču citiem politiķiem būs ievērojami grūtāk apmakšķerēt iebarotās zivju vietas un vilkt izdevīgus lomus. Vai tik vēlētāji neatstās esošās lielās partijas, piesliedamies kam jaunam!
Turklāt Jansona pagātnē ir baiss notikums. Uz amatu savulaik virzīts ar “Saskaņas” un ZZS balsīm! Tas nekas, ka sen pierādījis neitralitāti!
Vēl šmucīgāka lieta – Jansona ambīcija kļūt par Valsts prezidentu! Tas nav piedodami.
Tiesībsargs ar pietiekamu fanātismu nav meties cīņā par apspiesto sieviešu, geju, lesbiešu un transpersonu tiesībām, nav katra teikuma galā kā Oliņiete skandinājis par nepieciešamību ratificēt Stambulas konvenciju, nav uzstājis uz ieceļotāju privilēģiju saglabāšanu pār pamatnāciju – tie ir biedējoši pārkāpumi, kuru dēļ jājautā, kāda joda pēc tiesībsargs tik ilgi vēl noturējies amatā!
Kamdēļ nav nomainīts ar mūsdienīgāku tiesību ekspertu! Gan jau tiesību sarga mēteli iekārojis kāds “cīnītājs par liberālām vērtībām”, bet varbūt politiskajiem spēkiem izdevīgāks liekas snauduļojošs tiesībsargs, kurš atmodināms, kad zem deguna pabāž glāzīti Allažu ķimeļa.
Nevis Jansons, vīrs, kam galva, nevis ķirbis uz pleciem, kurš iet visur tieši, ar savu taisnību, un kuru tāpēc politiskās aprindās labprātāk redz (aiz)ejam nekā nākam.
Endokrinologs dr. Gruntmanis gan sacīja, ka amatvīriem ir veselībai kaitīgi aizsēdēties krēslā un tai ziņā deputātu prasība attiecināt divu termiņu normu uz tiesībsargu šķietot pareiza.
Bet dakteris tūliņ piemetināja – pie tāda secinājuma nav jāapstājas, jāiet tālāk.
Arī deputātiem, ministriem karjera jābeidz pēc desmit gadiem, ilgāka atrašanās amatā nav vēlama.
Man nav racionāla skaidrojuma, kāpēc deputāti, izplosījušies tiesībsarga sakarā vulkāniski kā kalns, kas apbēra Pompeju un Herkulānu, ir tik klusi par iespēju pašiem izsprāgt kā korķiem no deputātu vietām pēc divām ievēlēšanas reizēm.
