Anda Līce: Nav paredzēts? 2
Es vēlreiz pārlasu no VAS “Latvijas valsts ceļi” Vidzemes reģiona Madonas nodaļas pagājušā gada februārī saņemto atbildi uz lūgumu sakārtot Sarkaņu pagasta autobusu pieturu “Stiprie”, kuru izmanto vismaz desmit apkārtējo māju iedzīvotāji un arī es. Iestādes atbildē teikts, ka ceļa zīmi “Krustojums ar mazāk svarīgu ceļu” uz valsts autoceļiem nav paredzēts uzstādīt pirms māju pievedceļiem ar mazu transporta kustības intensitāti, ka saskaņā ar MK noteikumiem nr. 224 uz C klases autoceļiem autobusu pieturās nav noteikta prasība ierīkot paplašinājumus, platformas un soliņus, bet tām ir jābūt aprīkotām ar ceļa zīmēm. Pieturas zīme patiešām parādījās, bet tikai… ceļa vienā pusē. Pie tās piestiprinātais autobusu kustības saraksts attiecas uz abiem virzieniem un jauc galvu tiem, kas šeit nedzīvo pastāvīgi. Atbildē bija teikts: 2013. gada pavasarī tiks uzstādīta arī zīme ceļa labajā pusē. Pagāja pavasaris, vasara, rudens, bet no pieturas zīmes ne vēsts.
Kāds varbūt teiks: “Tie ir sīkumi, valstij ir jārisina daudz lielākas lietas.” Nē, tie nav sīkumi! Šādu “sīkumu” visapkārt ir ka biezs, un cilvēkiem no bezspēcības birokrātijas priekšā nolaižas rokas. Izrādās, laukos nav paredzētas tādas lietas kā pavisam vienkārši iekārtotas autobusu pieturas, bankomāti, skola, pasts un veikals. Par ko mēs brīnāmies, ka cilvēki brauc projām – viņiem šeit nekas nav paredzēts. Ar “nav paredzēts” un ik uz soļa piesaukto naudas trūkumu ierēdņi aizbildina nekā nedarīšanu un jebkurā jautājumā atkratās no atbildības. Par to jāsaka paldies noteikumiem, kas, izrādās, akmenī iecirsti. Un sanāk – ja man un maniem kaimiņiem kaut kas šajā kārtībā nepatīk, mums jāpārceļas uz dzīvi A vai B klases ceļu tuvumā, ko mēs, protams, nedarīsim.
Es nezinu, vai tas ir ierakstīts jaunās valdības programmā, bet, daudzuprāt, viens no pirmajiem uzdevumiem ir pārskatīt un mainīt veselu lērumu nesaprātīgu MK noteikumu, kas dzīvi un saimniecisko darbību padara neciešamu. Kaut gan mums katram jānododas savam tiešajam darbam, nākas nemitīgi bikstīt ierēdņus, kādam kaut ko lūgt, pieprasīt. Tā ir laika un enerģijas izniekošana un patiesībā nozīmē cīnīšanos ar savu valsti. Visus atjaunotās neatkarības gadus valsts pārvalde laukus, bet kādi varbūt pat visu valsti, uztver kā apgrūtinājumu. Šāds iespaids rodas, skatoties, kā tagad dažs labs lien vai no ādas laukā, lai tikai nokļūtu Briselē. Vai vienkāršie pilsoņi tiešām ir tik vienkāršoti, ka uzķersies uz propagandas lapiņām, deputātu apsveikumiem un tukšu frāzi “vara jāatdod tautai”? Ar nākamo vēlēšanu palīdzību klaigātājiem vara ir jāatņem.
